| Глядя в телевизор |
Jan. 8th, 2006|03:30 am |
Nu gan, odnako, brīvdienas. Pēdējā diennakts aizvadīta až neizkāpjot no migas; lēnā garā patērējot no DzD ietaupītos Uzkrājumus un veroties krāsainajā ekrānā.
Saņēmos pārkāpt sev un noskatīties tekstā un komentāros plaši slavēto opusu ar nosaukumu "Love Actually". Tā arī nesapratu, ar ko šis šedevrs spēcīgāks par dažāda veida notinghillām, N-tajām kāzām & bērēm un citiem, tamlīdzīgiem beigās-visi-dabūjās brīnumiem. Nebūtu bijusi pie rokas glāzīte viskija — izskatītu iespēju apmeklēt veikalu un iegādāties rolmopšus vai tml. siļķu izstrādājumus.
Pieļauju, ka ir cilvēki, kam itamais kino saistās ar ko personīgu, atmiņām tur, pirmais kopīgais seanss, utt. Sorr, zaķīši; tā kā man tas ne ar ko neasociējas, tad tā arī paliks kā vēl viens cukurains ziemassvētkubrīnuma, ibio, produktiņš. Shift+Delete.
Pirms tam tika triecientempā, no A F līdz Z noskatīts Meistars un Margarita, Krievijas Federācijas pilsoņa Bortko izpildījumā. Neko, jāteic; lai gan ik pa brīdim lētuči viens pēc otra acīs grauž, kopiespaids — žēl, ka beidzās; дайте две! Bet pēcgaršu gan, kas raksturīgi Jaunajam Krievu Kino, sabojāt izdevās jo nu nahujam vajadzēja to finālu mudrīt? Epilogu kabināt? Šitāda отсебятина takš pa gabalu saožama un aromāts nebūt ne patīkams.
Visādi citādi — nekas, ir OK garajiem ziemas vakariem. Тема Бегемота не раскрыта, tb. ne līdz galam; vispārējais ciniskais noskaņojums Izsmalcinātajā Svītā arī dziļi epizodisks, bet es biju gaidījis ko daudz, daudz sliktāku. Tāpēc taps ieburnots atkārtotas noskatīšanās mērķiem.
Atšķirībā no. |
|