|
Nov. 26th, 2017|03:05 pm |
A vakar kā bija, ja? Tā kā nebija ne enerģijas, ne arī vairs laika uzriktēt ko sakarīgāku ēdamu – organisms jau spīdināja sarkanu diodi un draudēja shutdownoties, ja netiks pie kalorijām – apēdu savā nodabā picu. Nē nu nekas neierasts, tā gadās. Un tā kā kaut kādā brīdī to picu ēst mazliet apnika – palika uz šķīvja kaut kādas garozas, jo kāds prieks no garozām, vai ne?
Nu lūk, sēžu, tupīju savā nodabā kinematogrāfu, Pelēkā Cūka kaut ko klenderē pa galdu, mēģina ieriktēt asti tādā leņķī, lai maksimāli aizsegtu man skatu uz ekrānu, piepeši pamana picas atliekas. Mērķtiecīgi dodas pie šķīvja un ņemas grauzt ar visu to entuziasmu, cik nu kaķī var savietoties entuziasma. Es atkārtošos, ne jau tur šķiņķa šķēlītes vai kausēta siera fragmentu, nē. Maizi, vienkārši sausu maizi ar mazliet tomātu pastas! Jūs saprotat, ja?, es sēžu un skatos, ka Pelēkā Cūka pie sestdienas vakara mierīgi rij picu!
Nē nu ko, es afigevšijs skatos virsū, P.C. aizdomīgi sāk skatīties uz mani, viņam parādās sajūta, ka šis nebeigsies labi, jo no hjūmaņu šķīvjiem principā ēst taču nedrīkst, paņem zobos lielāko garozu un mēģina kaut kur aizstiept kādā drošā un nepieejamā vietā. Vienīgi ne līdz galam izdevās tā lieta, un garoza iekrita kafijas krūzē, tur arī izvirtības beidzās.
Es tagad gara acīm skatu, kā mēs ar P.C. vadām garos, rudenīgos vakarus, tupījot kinematogrāfā un draudzīgi rijot picu. Jāiemāca vēl als dzert, un vispār idille būs. |
|