|
Nov. 20th, 2017|02:10 pm |
A vakar ko, vakar viss kakbe ierasti, īsi pēc vienpadsmitiem atvados no RL, dodos uz pēdējo vilcienu no Černošices, skumji un vientuļi stāvu uz perona, pret pusnakti saprotu, ka vajadzēja tomēr ieskatīties transporta listē; sakarā ar kārtējo sliežu mainīšanu saraksts ir mainījies, un vilciena nebūs. Pavisam nebūs. Pilnīgi nebūs.
Iet atpakaļ it kā būtu plančegs, bet gandrīz pusstundu kāpt kalnā, neļaut cilvēkiem laicīgi iet gulēt, tad celties septiņos no rīta – arī nav īsti ajūrvēdiski. Nopūtos, apsolīju RL, ka izdzīvošu, un sāku tupa soļot Prāgas virzienā, satiksmes apps optimistiski stāstīja, ka no blakus pilsētiņas pēc mazliet vairāk kā stundas būšot buss uz galvaspilsētu, pie kam tieši uz manu rajonu, kas īpaši uzvaroši. Googles karte solīja, ka vispār es varu pat paspēt.
Principā tā varēja būt arī patīkama pastaiga svaigā gaisā, sākumā tā izskatījās, bet tad kartes ieminējās, ka šeit mums ir dilemma, iet lielāku līkumu vai mazāku. Izvēle šķita acīmredzama, well, izvēle mani sākumā ieveda mežā, tad uz dubļainas, šauras taciņas, kas beidzas vienkārši sliedēs – lai slavēti cilvēki, kuri izdomāja telefonā iebūvēt diodi, kas pie vajadzības spēj tēlot lukturīti – tad kaut kādos privātmāju rajonos ar ļoti daudz vienādām ieliņām, tajā brīdī nožēloju, ka pašā sākumā padevos trotuāra un gaismu vilinājumam un negāju gar upi, kur gluži vienkārši nav kur apmaldīties. Tālāk pāris kilometri pa tumšu šoseju – piedodiet visi pa to braucošie, ka es tur tāds bez atstarotājiem, bet man tiešām šī promenāde nebija plānota – spītīgi nerunājot ar respondentiem čatā un neskatoties kartēs, jo pat uz brīdi ieslēgts telefona ekrāns nozīmē vēl pāris minūtes nekā-neredzēšanas, tad maldīšanās pa blakus pilsētiņu, līdz izdevās atrast viņu nelaimīgo stacijas-autoostas hibrīdu, nu un tad pilnīgs izmisums un bezcerība staigājot pa to kvartālu stacijas priekšā un mēģinot atrast, no kuras tad pieturas tas buss taisās vest naksnīgus ceļiniekus uz Prāgām. Jebaķ, nē nu tiešām, atrast naktī, mežā aptuvenu virzienu uz nākamo apdzīvoto vietu – tas tiešām ir štrunts, salīdzinot ar mēģinājumiem atrast tos dažus kvadrātmetrus, kuros būtu labi atrasties konkrētā laikā, ja nevēlies turpināt savu ceļu ar vēl 10 kilometru pastaigu līdz pazīstamākai civilizācijai.
Bet nu beidzās viss laimīgi, izkāpu no busa vienu pieturu pirms diennakts barčika, kurā nekavējoties iegriezos atspirdzināt organismu ar dažiem veselīgiem putojošiem dzērieniem, jo pēdējo divu stundu laikā cigarešu patēriņš bija dubultojies, mazliet savākties, nu un šodien – ļoti nopriecāties, ka, man nezinot, jums tur visiem pasludināta brīvdiena, jo modinātājs it kā kaut kur tur pa miegam zvanīja, bet apziņu atguvu kaut kur pēc 12-iem.
Un ziniet ko? Labi pavadīts vakars, ļoti patika. Divi, principā, jo pirms tam ar RL jau arī tīri OK iedzērām un par dzīvi parunājām, bet kurš to vispār atceras, tas taču sen bija.
Tā, un tagad jāsaprot, ko nu lai iesāk ar savu dzīvi gan globālos, gan tūlītējos mērogos. |
|