|
Aug. 26th, 2017|02:47 pm |
Izgājām pie vakardienas patīkamā sabiedrībā iemalkot spirdzinošos dzērienus krastmalā. Jo krastmala – tā ir tā pareizā vieta, kas palīdz pret visu, sākot ar karstumu un slāpēm, un beidzot ar domām par to, ka viss apnicis un jāpārceļas kaut kur tālāk. Tie, kas bijuši, sapratīs to laimes un idilles sajūtu, kas tur pārņem.
Anyway. Putojošā dzēriena trauciņi tukši, uzņemos šefību pār šo jautājumu un dodos iegādāties nākamos. Tur sisķiks kāds, aiz bāra čupa ļaužu, kurš nu brīvāks, tas uzklausa nākamā rindā stāvošā vēlmītes, man priekšā stāvošais čuvaks saka, ka gribot divus 10° un vienu 11°. Maza, smaidīga blondīne pievēršas man, es saku – divus 11° un vienu 10°.
Ar to arī viss sākās.
Čuvakam priekšā tiek nolikts jau otrais 11°, čuvaks samulst un saka, ka viņam kakbe šito nevajag. Blondīne arī samulst un saka, ka nu kā – jūs tak teicāt, ka divus 11° un vienu 10°. Čuvaks oponē. Es saku, ka tā bija mana vēlme. Ā!, blondīne atplaukst smaidā un noliek vienu no 11° man priekšā. Un tad vēl divas glāzes, reku, saka, divi 10°. Es mirkli klusēju, skatos. Viņa mirkli klusē, skatās. Es saku, nē, man divi 11° un viens 10°. Ak jā!, viņa saka, paņem vienu no maniem 10° un noliek priekšā čuvakam. Atvainojos!, viņa saka, aiziet līdz alus krāniem, piepilda glāzi, smaidīdama atnāk atpakaļ un saka – tā, reku jūsu 10°.
Man priekšā jau atkal stāv divi 10° un viens 11°. Klusēju, skatos. Viņa klusē, skatās.
Ā, nu jā!, viņa atkal attopas, nu pareizi!, un pārliek jaunatnesto 10° pie čuvaka pirkumiem. Čuvakam uz šo brīdi ir jau četri ali, man tikai divi, bet tas nav uz ilgu, jo meitēns mēģina glābt situāciju, ielejot vēl vienu 10°, atnākot līdz mums, stāvot un domājot, ko ar šo glāzi tagad iesākt.
"Didn't you propose to her that very instant?", pārsteigti jautāja kamrādka, kad paskaidroju, kāpēc es tik ilgi biju projām.
"Naah. Too young", nācās atbildēt. |
|