|
May. 9th, 2016|01:48 pm |
Lūk, pie jautājuma par karojušajiem. Ar vectēviem viss bija salīdzinoši prognozējami, viens devās uz Sibīriju, jo buržuju cūka ar personīgajām dzirnavām, otrs palika savā vietā un amatā, jo bija mežsargs. Iespējams tas pats, kurš kaut kādā brīdī visus mājās aizdzina. Bet tas nav svarīgi.
Vecmamma, brīnišķīgākais cilvēks manā dzīvē, kara laiku atceras kā vispār skaistāko sava mūža posmu. Nē nu kā, iedomājies, vienkāršs lauku skuķis, tak atnāk fašisti un izved viņu uz savu fašistisko fašistiju strādāt fabrīķī. Nē, tas nav nekas īpaši skaists, bet pēc pāris mēnešiem proletāriskas vergošanas viņai kaut kā izdevās ielīferēties par kalponi vietējā kaut kāda augstmaņa namā. Nu un atlikušos kara gadus viņa vadīja slaukot putekļus no porcelāna tasītēm un smalkiem parketiem, siltumā un pārticībā mierīgi stumjot iekšā zaptsmaizes un citus visādus buržuju labumus, kuru, par spīti visam notiekošajam, minētajam kundziņam nekad netrūka.
Nē nu tad atnāca krievi, visus atbrīvoja un aizveda mājās, ko viņa viņiem līdz mūža galam piedot nespēja, bet nu neko darīt. Vismaz atcerēties bija ko, atlikušo mūžu vergojot plaukstošā komunisma un saulainās nākotnes vārdā. |
|