|
Jan. 20th, 2016|01:59 pm |
Par suņiem.
Lai cik nebūtu dīvaini, problēma ir nevis suņos, bet visā sabiedrībā kā tādā, biedri. Es jums ko varu pastāstīt. Redz', tā dzīvē sakritis, mitināties zemē, kur uz katriem 6 (sešiem, Karl!) iedzīvotājiem ir viens astainais. Katra otrā ģimene, principā. Un šajā zemē cilvēki mīl suņus, suņi mīl cilvēkus, un kaut kāda abu pušu konfrontācija vienkārši nepastāv. Piemājas bārā katru otro vakaru līksmi apkārt skraida pamatīgs pitbuls ar prieku sveicot katru apmeklētāju un ālējoties ar savu bumbiņu, un nevienam, nevienam pat neienāk prātā bailēs palēkties un ai!, akdies!, suns!, bez uzpurņa!, āāāā!
Suni ar uzpurni es vispār neatceros, kad pēdējo reizi būtu redzējis, kaut kad tramvajā varbūt reizi pa reizei.
Jā, protams, ka liels nopelns ir arī valdošajai kārtībai, ka ja tavs suns kādu sakodīs, pizģuļej no likuma puses būs tādi, ka labāk būtu atdzimt atpakaļ. Bet svarīgākais ir tas, ka nevienam neienāk prātā savus lopus audzināt kā kaut kādas kaujas mašīnas, kaut kādus mistiskus 'sargus', visi vienkārši draudzīgi sadzīvo savā starpā.
Bet kamēr viens uz otru skatīsies ar bažām un aizdomām – suņi uz cilvēkiem, cilvēki uz suņiem, cilvēki uz cilvēkiem – tikmēr nekur netiksim. |
|