|
Aug. 30th, 2015|02:25 pm |
Sadzīves cirslings, jeb Kā noķert mazu infarktiņu, nepievēršot sanitāru uzmanību.
Izvedu pie sestās dienas bērīti pavizināties pa apkaimes kalniem un lejām, ripināmies savā nodabā gar upi, kruīzēšanas ātrums turas pāri 30 km/h, kas nav nekāds miljons, protams, bet pilnīgi noteikti arī nav tas ātrums, kurā gribētos zem sevis un mazliet priekšā izdzirdēt skaņu sekvenci "PLOK-psssssssss"
----
1 HOUR EARLIER
----
Dzīv'sbiedre taisās uz kārtējo folkloristu pasākumu, kurā kļūt par vakara zvaigzni, par to viņa vēl neko nezina, viņa ir aizņemta ar pragmatisku jautājumu 'kur lai sabāž visas mantas?'. Ņem tak mugureni!, saku, man jamo īsti nevajag.
Nu un ka reiz bagāžas pārvadāšana atkrīt – apdomīgi secinu, ka minerālīti dzerampudelē ir jāielej tik, cik vien var. Un gādīgi uzpildu trauku līdz pašai augšai.
----
Vajadzēja pāris sekundes, lai saprastu, ka ūdens ir veiksmīgi uzsilis, sakratījies un atšāvis vaļā pudeles korķi, bet šādās pāris sekundēs var paspēt izdomāt ļoti, ļoti daudz domu plašā jautājumu spektrā, sākot ar 'bremzē muļķi!', turpinot ar spekulācijām par to, pēc cik ilga brīža paklausīgais veļiks pārvērtīsies nevaldāmā un nekontrolējamā sava ceļa gājējā, kā arī galvā piemest apkārtnes karti un apjaust, kurā virzienā un cik tālu ir tuvākā dzelzceļa stacija.
Nē nu lab', ka bikses tīras, protams. |
|