|
Jan. 26th, 2015|11:58 am |
Kā visiem zināms©, kaķīši – tie ir mazi, eleganti un izveicīgi zvēriņi ar mīkstām ķepiņām. Bet tad naktī, pusmiegā, tu dzirdi rikšojošus soļus, vēl īsti nepamodies gara acīm redzi slaidus, sportiskus zirgus, varbūt pat paspēj apdomāt, kādā gan sakarā, ja līdz hipodromam ir kādi 3 kilometri, un kurš gan vesels, garīgi stabils zirgs skrietu pa hipodromu ap pieciem naktī anyway.
Un tad soļiem seko blīkšķi, eksplozijas, plīstošu stiklu skaņas, nākas tomēr pamosties un celties pētīt, vai logā nav trāpījis kāds iedzēris karlsons. Nē, izrādās, ka no viesistabas kumodes virsmas noslaucīti tur stāvējušie priekšmeti; pabalējusī, iestiklotā Muhas reprodukcija nupat atrodas uz grīdas, bet tā kā stikls nav pat ieplaisājis – nākas secināt, ka tā laikam nemaz nav īsta reprodukcija, bet viltojums. Kaut kādam nenosakāmas formas dekoratīvam izstrādājumam paveicies mazāk.
Jā, nu lūk, te lasītājs varētu prātā gruzīt notikušo uz Pelēko Cūku, bet kā gan tas būtu iespējams, ja Pelēkā Cūka lēnā un uzmanīgā solī parādās no pagaldes, un sejā lasāms tāds pats izbrīns, kā man. Nē nē, tas nevarētu būt viņš, mūsu acu priekšā ir pats mierīgākais un nosvērtākais dzīvnieks pasaulē, pie kam ir skaidrs, ka pirmais acīmredzami aizdomās turamais nekad neizrādās vainīgs. Jārok dziļāk. Jāmeklē motīvs. |
|