|
Jun. 26th, 2014|02:53 pm |
Stundu sēžu domādams, vai esmu sivēns, vai nē.
Redz', ir man viens pacients, kuram tiek ražoti regulāri darbiņi. Un kam regulāri ir problēmas ar maksāšanu. Nu tā, ka sistemātiski. Kaut kādā brīdī tas mani sāka viegli kaitināt, aiz kam uzstādīju noteikumu, ka atdošu maketu tikai tad, kad kontā būs kaut kas papildinājies. "Aj, mēs tev tagad varam pusi, un tad mums viens no klientiem jau naudu pārskaitījis, tikai vēl nav kontā ienākusies", nē nu ko es, nezvērs, vai? Labi, dodiet to pusi, atlikumam rīt būtu jābūt, vai ne?
Mhm. Sagaidīju pēc divarpus nedēļām.
Šoreizīt spītīgi maketu nedodu. "Rīt pārskaitīšot", jā, 'ot nez kāpēc ir sajūta, ka es to vienreiz jau esmu dzirdējis. Es saprotu, nu nav naudas, nu gadās, jā, bet kāpēc tā jāpadara par manu problēmu? Lai kā tas varbūt neizskatītos no malas, es tomēr strādāju tāpēc, lai pats varētu buržujam rēķinu apmaksāt un siermaizīti nopirkt, ne jau tāpēc, lai pasaulē vienkārši būtu vairāk nevienam nevajadzīgas makulatūras.
Tā vot tagadīt spītējos, bet arī sirdsapziņa kremt mazliet, gribējās par to parunāties, atvainojiet. |
|