|
May. 27th, 2014|03:55 pm |
Par dzīvi ciršļa zvaigznājā.
Vakardienas rīts, piemēram. Vaikstīdamies izstrēbju vienu krūzi kafijas bez piena, saprotu, ka tā nav nekāda dzīve, saņemos, auju kājas, kāpju lejā uz ķīnīzera bodīti. Piens, maize. Atnāku mājās, ieslēdzu tējkannu, atveru kafijas bundžu, kafijas bundža ir tukša.
Dzēru pienu.
Vēlāk aizklīstu līdz bodei pēc pusdienām, stundu-stāvu-domādams, ko lai vispār ēst taisa, skatos gaļu tādu, gaļu šitādu, aj, pajems vistu, būs vista karija mērcē. Aizeju savākt visādus tur dārzeņus, pārnāku mājās, jā, nu tāds sīkums, ka aizmirsu pašu vistu nopirkt. Neko, nu a ko darīt, eju vēlreiz līdz bodei, pajemu vistu, pārnākot noskaidrojas — karijs-ta izbeidzies.
Šodien uz pēcpusdienu saprotu, ka ap četriem saimniece būs klātu pēc īres naudas, jāaiziet līdz bankomātam. Tak ārā lieti un negaisi, ieskatos meteoradarā, jā nu forši, viss kā jābūt, lietus pāries apmēram puspiecos. Kas atliek, nospļaujos, dziļi ieelpoju, hujārīju līdz tuvākajam bankomātam. Mājās izleju no ausīm un kabatām ūdeni, apsēžos — zvana telefons. Saimniece. Sorry, viņa uz četriem netiek. Ja es neiebilstu, vai mēs varam sarunāt PIECOS? |
|