| Killing them softly |
Feb. 21st, 2014|01:42 pm |
Vietējās kriminālziņas nebeidz iepriecināt, lūk īss ārkārtīgi dramatisku otrdienas notikumu pārstāsts.
Ir patīkams, ikdienišķs vakars kādā Žižkovas krogā. Ļaudis, atguvušies no darba dienas, omulīgi malko pivcīšus. Pie galdiem un pie letes, caur cigarešu dūmiem, skan relaksētas sarunas, fonā dungo neuzbāzīga mūzika, ir pavisam parasts darba dienas vakars pavisam parastā krodziņā.
Līdz, pavisam negaidīti, durvīs parādās kāds svešāds jauneklis. Pie sevis dungojot "O'Malley's Bar" viņš izvelk pistoli, piemiedzis vienu aci nomērķē uz bārdāmu, tad pēc kārtas uz katru no iztraucētajiem apmeklētājiem, viņa siluets ir kā iecerēts: lepns, stalts un bijību iedvesošs, jā, precīzi tāds, kādu mūsu varonis ir iztēlojies. Veltījis mirkli sevis apbrīnošanai atspulgā uz sienas, viņš ieskatās pārsteigtajās pilsoņu sejās un saprot, ka būtu tā kā nepieciešams paskaidrot savu rīcību un paziņot, ka šī ir laupīšana. Un ka šis ir apmēram īstais brīdis, kad izvilkt no kases visu skaidro naudu un nolikt uz letes.
Gara acīm viņš skata par salaupīto naudu iegādātu nelielu namiņu Meksikas piekrastē, kur vadīt atlikušo mūžu pīpējot cigārus un šņaucot garkājainas mulates pienestu kokaīnu, kamēr divas filipīniešu verdzenes masē viņam pēdas.
Kokaīnu. Tas nav lēti!, viņš pie sevis padomā, ar kases saturu var arī nepietikt. Tādēļ mūsu varonis atkal vēršas pie publikas un paziņo, ka viņam būtu nepieciešams, lai katrs no klātesošajiem izvilktu no kabatas (lēni, es teicu lēni!) savu maku un izsniegtu viņam.
Taču mūsu varoņa dzīves skatījums negūst itin nekādu atsaucību apkārtējā publikā. Cilvēki ir atnākuši atpūsties, iedzert pivcīti un mierīgi patērgāt, nevis pēc pirmā pieprasījuma izsniegt kaut kādam garāmgājējam savas kronas. Arī bārdāma neuzskata, ka tas ir sociāli taisnīgi, atdot visu kases saturu svešam cilvēkam tikai tāpēc, ka viņam ir šaujamais, galu galā viņa to naudu ir savām mazām rociņām pelnījusi. Īsāk sakot — līdzpilsoņi novēršas no šī negaidītā ienācēja un turpina sarunas tur, kur tās pirms mirkļa tika bezkaunīgi pārtrauktas. Bārmene saprot, ka uz dzeramnaudu no konkrētā apmeklētāja var necerēt, un izvelk no ledusskapja kausus nākamajam pasūtījumam. Mūsu varonis stāv vientuļš, pamests un nesaprasts. Kāpēc, kāpēc man bija jāpiedzimst šajā vienaldzīgo bezdievju zemē?, viņš pie sevis nodomā, un uz mirkli pat pieļauj iespēju apgriezties un lepni doties projām.
Taču nē, tā nebūtu pareizi, iesāktais ir jāpabeidz. Pistoles stobrs jau atkal tēmē tieši bārmenes sejā un varonis nāk klajā ar savām jaunajām, nu jau mazliet piezemētākajām prasībām, revision 2.0.
— Tad ielej man vienu mazo alu! — viņš pavēlošā tonī nosaka.
Dažas minūtes vēlāk, nepilna kvartāla attālumā, mūsu varonis stāv ar paceltām rokām un seju pret aukstu un pelēku mūra sienu, cilvēki uniformā pārmeklē viņa kabatas, bet acu priekšā ir tikai jūra un garkājainā mulate. Dzīve ir ļauna un netaisnīga. |
|