|
Feb. 2nd, 2014|12:04 pm |
Vakardiena nesa samērā nepatīkamu pārsteigumu: mans mīļākais apavu veikals ir aizvēries, pazudis, izgaisis no zemes virsas. Un es zinu, es precīzi zinu, kas notika.
Uzņēmuma Leiser direktora kabinetā atbalsojās uzstājīgi klauvējieni. Dīvaini, jo tik vēlā vakara stundā birojs jau sen bija tukšs. Atrāvies no patīkami pozitīvās bilances pārskatīšanas, direktors nopūtās, piecēlās no sava krēsla un atvēra druvis. Aiz tām neviena nebija.
— Švarca kungs!
Švarcs izbrīnā salēcās un paskatījās lejup. Viņam pretī raudzījās formastērpā ģērbies punduris.
— Švarca kungs. Cik patīkami. Ceru, ka nepatraucēju ar savu nepieteikto vizīti, bet mums ir jāpārrunā šādi-tādi jautājumi. Redziet, Švarca kungs, mums ir ienākusi ārkārtīgi nepatīkama informācija. Mūsu dienesti ziņo, ka jūsu veikalā Na Příkopě tikuši brīvi pārdoti lielu izmēru apavi. Jā, es dzirdēju, ka pat 46. Un pat vēl lielāki. Jūs saprotat, Švarca kungs, ko tas nozīmē?
Apstulbis, Švarcs lūkojās pundura uzspēlēti laipnajā sejā un klusēja.
— Jums ir nedēļa. Precīzi viena nedēļa. Un mēs ceram, ka pa šo laiku jūs pieņemsiet pareizo lēmumu.
— Ar kādām tiesībām! — iekliedzās Švarcs — Kā, kā jūs uzdrošināties iejaukties manā biznesā, šī ir brīva pasaule, es nekavējoties zvanīšu...
— Švarca kungs, ak, Švarca kungs. Padomājiet. Padomājiet, jums ir jauka, jauna sieva. Un dēls. Mēs taču... — punduris tēlotā līdzjūtībā nopūtās — Mēs taču negribētu, lai ar viņiem notiktu kāda nelaime. Vai ne, Švarca kungs?
Viņš pagriezās promiešanai un uzmundrinoši pamāja ar savu nelielo galvu.
— Nedēļa! |
|