|
Nov. 1st, 2013|10:58 am |
Rudens depresija — tas ir periods starp veļika sezonu un skriešanas sezonu.
Tas, kas mani patiesi nošokēja pārceļoties uz šo dieva pamesto valsti, bija fakts, ka varu ieiet apavu veikalā un ieraudzīt veselu stendu veltītu savam kājas izmēram, nu tā, ka veselu stendu ar dažādām tupelēm, tādu, kurā es varu izvēlēties, kādas labāk patīk, nevis ņemt tās vienīgās, kas ir. Šīs optimistiskās domas spārnots, vakar devos apgreidot skrienamos apavus.
Jā, jā, drīkst jau smieties.
Pasākums sākās uz patiesi idiotiskas nots — nopētīju internetos sev interesējošo modeli un ar rītārda smaidu devos tieši to arī iegādāties. "Fuck that!", klusi secināju pēc izšķiestas pusstundas un mazliet pazemināju latiņu līdz "kaut kas, kas patīk un iekļaujas uzstādītajā budžetā". Vēl pēc pusstundas atmetu budžeta sadaļu. Vēl pēc neilga laika sāku skatīties arī uz visādiem rībokiem un, diesstāvklāt, pumām. Vēl pēc brīsniņa sapratu, ka mana pieeja šim pasākumam ir nepareiza jau pašos pamatos un atgriezos uz zemes ar jautājumu "sakiet, kas jums būtu skriešanai priekš izmēra XX"?
Varianti izrādījās precīzi četri, kas radīja pat mazliet tādu kā izvēles ilūziju. Bet rūgtumiņš palika. |
|