|
Aug. 19th, 2013|03:44 pm |
Un jā, es arī varu piedalīties rubrikā "Eži manā dzīvē", nezinu precīzi, cik man bija gadu, tas katrā ziņā bija viencipara skaitlis un labākajā gadījumā pirmās klases, kad pie mūsu Ķengaraga daudzstāvenes durvīm mani apturēja kādi nepazīstami kaimiņi, un pajautāja, vai es gadījumā nevēlos savā īpašumā ezi.
Un, lai pamatotu savus it kā absurdos vārdus, nodemonstrēja kurpju kasti, kas saturēja minēto dzīvnieku visā savā adatainajā krāšņumā.
Gadu man bija pietiekami maz, lai es nebūtu sevī attīstījis jebkādus loģikas skillus, taču pietiekami daudz, lai būtu parādījusies mīlestība pret visādiem četrkājainiem lopiem, tāpēc es šo negaidīto piedāvājumu ar prieku pieņēmu, jo PROTAMS, ka es vēlējos savā īpašumā EZI!
Pāris stundas vēlāk, bez lepnuma pielietā manis, joprojām kamolā spurainā eža un neskartas piena bļodas, virtuvē atradās arī tikko no darba pārnākušie vecāki, kuru priekšā stāvēja dažas neikdienišķas problēmas. Pirmkārt, kā man korektāk paskaidrot, ka divistabu dzīvoklis nav pati ideālākā vieta šāda tipa dzīvnieku turēšanai. Otrkārt - ko darīt ar sobbsna dzīvnieku. Kā viņi no abām šīm situācijām izgāja - es pat īsti nezinu, pie iespējas būs jānoskaidro, bet fakts ir tāds, ka lai ar pāris stundas, bet man ir bijis pašam savs ezis, tā lūk, ja! |
|