| Urbānsaiklings |
Aug. 4th, 2013|05:37 pm |
Ir ļoti glaimojoši uzzināt, ka Atbildīgās Dievības patiešām lasa šo cibu un ieklausās manos vārdos, starp citu. Pēc vakardienas zūdīšanās, naktī tika sarīkota kārtīga uguņošana un rīts atausa jau cilvēka cieņu nepazemojošās temperatūrās. Kas nozīmē tikai vienu — nekavējoši jāseglo bērītis un jāizmet kāds līkums, pirms atkal nav sācies.
Kas izrādījās ļoti, ļoti labs plāns; slinks aplis — piecdesmitnieks, kurā mīšanās bija atstāta otrajā plānā, koncentrējoties uz dīku kāju mērcēšanu Berounkā pie dzelzceļa tilta un plūmju rīšanu ceļmalā, principā nepatīkamākais notikums bija kādi 5 km starp Zbraslavu un Černošici, kur ceļa vietā sagaidīja skatienam neaptverams dubļu un peļķu klajums. Kaut kāds jokupēteris to bija apzīmējis ar optimistisku šilti "golfa laukums".
Kamēr stūmu māgā plūmes, no blakus mājas parādījās tantuks ar diviem kinderiem, un pēc brīža izdzirdēju nepārprotami savā virzienā adresētu "Ē, cienītais!, cienītais!", paspēju jau preventīvi nokaunēties par sveša īpašuma cinisku apēšanu, bet tad viņa turpināja "Nāciet, paskatieties!" un lepni norādīja uz kaut kādu ūdensžurku kārtīga pusbebra lielumā, izsniedza lopam saišķi ar burkānu lakstiem un priecīgi vēroja, kā žurks viņus cītīgi nomazgā, nopurina un lietišķi notiesā.
Nu un mājupceļā, kā jau biju gaidījis, izvērsās neliela sacensība "20 km: kurš pirmais?" starp mani un kārtējo negaisa mākoni. Sacensība gan nebija godīga, jo man telefonā meteoradara softiņš*, un es sekoju katram viņa solim, kamēr šim jābliež uz dullo, līdz ar ko ieradāmies praktiski reizē. Sēžu uz balkona, omulīgi pīpēju, skatos kārtējo fajerverķi, noskaņojums pozitīvs.
* Lai viņš svētīts vairākkārt, 15 minūtes kā mājās, un tur laukā piepeši zari iet pa gaisu, nē, es pilnīgi noteikti negribētu uz ko tādu uzrauties kaut kur pusceļā. |
|