| Par kulturālo |
Apr. 27th, 2013|11:54 pm |
Pie sestdienas atļāvos vaļību neko praktisku nedarīt, kā rezultātā orgkomiteja devās aplūkot tipogrāfikas izstādīti kādā nelielā, dievu pamestā galerijā (atrast ļoti viegli, zvaniet pie ārdurvīm, parunājieties ar sargu, tad tur caur sētas durvīm, pāri pagalmam, tad tur būs vārti, tad vēl durtiņas, un tad uz 4. stāvu (iepriecināja uz pakāpieniem salipinātās uzmundrinošās lapiņas a la "katrs stāvs ir -11 kalorijas", "tas ir veselīgi sirdij!", "nu jau vairs tikai 30 pakāpieni")), jā, tātad, lai cik tas dīvaini nešķistu, brīvprātīgi samaksājām par iespēju paskatīties uz burtiem. Vienkārši uz burtiem. Guvu estētisku gandarījumu, kā arī veikli nopizģīju pasaulē saturīgāko avīzi: katrā lapā rūpīgi aprakstīts, kādi fonti izmantoti katram konkrētam rakstam, kamēr paši raksti — kaut kāda nieku gvelšana dažādās valodās un lorem-ipsumi, kas, principā, padara šo avīzi krietni saturīgāku, nekā 80% pārējās preses.
Bet tas varbūt nebūtu pat pieminēšanas vērts, svarīgāk bija fakts, ka turpat rajonā netīšām atradās brīnišķīgi brīnišķīga sabiedriskās ēdināšanas iestāde "5 naudiņas", sajūta tāda, it kā ienāktu sen neremontētā Avotu ielas dzīvoklī, nu patiesi kā vecā viesistabā. Sapriecājos tiktāl, ka gandrīz pateicu "es te vēl kādreiz atnākšu", bet skaidrs tak, ka neatnākšu, tur cauri visai pilsētai jāperas, nu un tikai Staroprāmens un Stella.
Jā, anyway, aizmuldējos. Es ko gribēju teikt: nu jeptit, kas par negaisu laukā! |
|