|
Feb. 9th, 2013|02:42 pm |
Pīpēdams vēroju, kā kaimiņi pošas uz kalnu.
Slēpes ātri tiek iestūkātas auto jumta zārciņā, tad nāk kārta bagāžniekam. Somas, kastes, maisi, vēl somas, vēl kāda kaste, vēl somas, auto jau uzblīdis apaļš. No mājas parādās jaunkundze, kurai vēl katrā plecā pa somai, uz muguras — vēl viena soma, rokā milzonīgs celofāna maiss, viņa apstājas, skatās uz visu šo bagātību, mirkli klusē, un tad pagalam rūpjpilnā balsī apjautājas:
— Es taču neesmu aizmirsusi ziemas zābakus, vai ne? |
|