vistu_zaglis

Stindzinošs vējš trenkāja pa pilsētu sniegpārslas, ja uz ielām arī bija redzams kāds vientuļš gājējs, tā steidzīgajā gaitā bija manāma vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās un siltumā.

Tikmēr lāpām izgaismotajos Slepenās Mārketinga Darboņu Ložas pagrabos jaunā gada svinības pamazām tuvojās izskaņai. Kaviāra bļodas pamazām iztukšotas, «Henri IV Dudognon Heritage» pēdējie malki skalojās kristāla biķeros, norimusi līksmība, kas valdīja spēlējoties ar krāsiņām. Pamazām bija pienācis laiks izklīst.

Jaunievēlētā Ložas vadone, žilbinot apkārtējos ar saviem platīnblondajiem matiem, piecēlās, lai teiktu noslēdzošos vārdus.

— Tad atcerēsimies, biedri. Jaunajā gadā — solīsim vēl pārliecinošāk, nemaksāsim vēl ilgāk, un... — viņa pavērsa roku pret klātesošajiem.
— ...kaitināsim ar vēl lielāku jaudu! — korī atsaucās balles viesi.

Pienāca jaunā gada jaunais darba cēliens, un ar smaidu uz lūpām atceroties savu slepeno zvērestu pasaules Mārketinga Darboņi, labi atpūtušies un enerģiski, metās to realizēt pēc vislabākās sirdsapziņas.