|
Dec. 10th, 2012|10:50 am |
Pareizi, pilnīgi pareizi runā visādi viedi psichologi, ka cilvēkam nedrīkst tiešā tekstā stāstīt, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt, un kas varbūt nav riktīgi. Cilvēkam ir viltīgi jāļauj pie šīs apjausmas nonākt pašam.
Jo pie piektdienas tu vari pateikt, ka izvēlētais cirtņa izmērs maketam ir par mazu. Vari pateikt vienreiz, vari pateikt otrreiz, vari pirms sūtīšanas tipogrāfijai pārjautāt vēl trešo reizi, tik un tā tu būsi nekas vairāk, kā sīkumains, piekasīgs nūģis, kuram vienkārši gribas oponēt tīri oponēšanas pēc.
Tad pienāks pirmdiena, un pacients sapratīs, ka izvēlētais cirtņa izmērs maketam ir par mazu. Un raus tevi laukā no pēļiem, jo viss takš jāpārtaisa ASAP, nav laika, dari-kaut-ko-āāāā!, un tev atliks tikai uztaisīt lielas acis un mākslotā neticībā pārjautāt "ko, tiešām!?, cik negaidīti..." |
|