|
Sep. 3rd, 2012|04:56 pm |
Man gan šķiet, ka es šito jau vienreiz teicu.
Bet kontekstā par dzīves piepildīšanu ar kādu praktisku un jēgpilnu darbu, atcerējos, ka bērnībā mazais sapnītis bija kļūt par tramvaja vadītāju. Jo tramvaja vadītāja pienākumos ietilpa pieteikt mikrofonos pieturas un ķibināt atpakaļ uz vada nokritušu štangu, kas likās neizmērojami krutas nodarbes.
Bet tagad? Kas tagad? Kompūteri, elektronika, pantogrāfi un automātiskās pārmijas, ne jēgas, ne nākotnes. Tpu! |
|