| А я стою в центре циклона... |
Aug. 6th, 2012|01:28 am |
Es pierakstīšu, jo es ko tādu patiesi piedzīvoju pirmo reizi. Iespējams gribētos, lai pēdējo.
Tas sākas tā, ka uzminoties tuvējā pakalnā kļūst redzama estētiska, lai arī mazliet draudīga konstrukcija debesīs, kur nedraudzīga izskata mākoņi rūpīgi rotē ap izgaismotu centru, viens tāds mazs un balts mākonītis neapdomīgi ielīda pašā viducī, izmeta pāris līkumus ap savu asi un tapa sarauts mazos gabaliņos. O, smuki!, padomājām, un turpinājām mīties pretī vietējam unesco mantojumam, architektūras pērlei un visādi citādi dailei.
Klenderējām pa miestiņa Holašovice centru, skatījāmies uz piparkūku namiņiem, obzervējām, kā mākoņi nupat jau mūs mēģina viltīgi aplenkt no visām pusēm, sākām plānot atkāpšanās ceļu tuvākās civilizācijas virzienā.
Kamēr es bakstījos googles kartēs, ar vienu aci vēroju, kā pāri jumtam nupat jau veļas — un te šis nav tēlains apzīmējums, tā kustība tieši tā arī izpaudās — jau pavisam kas ļaunu vēstošs.
"Tā, jāpasteidzas!", paspējām padomāt, un lai slavēti visi allahi un viņu kolēģi Olimpā, ka nepasteidzāmies, jo kamēr paspēju noorientēties plaknē — sapratām, ka viss ir nokavēts un labāk tomēr paslēpties iepriekš minēto allahu laipni piedāvātajā autobusa pieturas būdiņā.
Nepagāja ne minūte, kad sākās, un šis atkal nav tēlains apzīmējums, vārdiem neaprakstāms pizģec.
Sākumā vienkārši stipri lija. Nu tas es tagad varu teikt "vienkārši stipri lija", tobrīd likās, ka wow!, kas par lietu!, labi, ka nekur nemināmies tālāk!, aha, bļaķ, labi gan. Ilustrēt jums to, kas sākās pēc tam, es ar savām skopajām teicēja dotībām vienkārši nespēju, tas izskatījās kā balta ledus un ūdens putra, mazliet atšķaidīta ar lapām, zariem un āboliem, ko nejēdzīgā ātrumā trieca gandrīz paralēli zemei, sāpēja pat tie ledus gabali, kas rikošetā trāpīja iekšā, un es ar šausmām domāju, ko, a KO, bļaķ, darīt, ja šitā kaķaklizma noķer kaut kur ceļā, a? Gulties zem koka, sargāt galvu ar kaut ko, kas pa rokai un klusējot paciest, atlikušo nedēļu staigāt zilumainam un sūdzēties par vardarbību ģimenē?
Murgs turpinājās minūtes... desmit? Un izslēdzās tikpat pēkšņi, kā ieslēdzies, vienīgi piparkūku miestiņš izskatījās nupat jau kaut kāds pagalam skumjš un apdriskāts, ielas vietā plūda priecīga kalnu upīte, un, lai tiktu laukā no būdiņas, lai viņa vēlreiz svētīta, nācās vienkārši uzkāpt uz veļika un izbraukt.
Nemierīgi trīcošām roķelēm devāmies iepriekš plānotajā virzienā, un jau pēc pārsimt metriem sapratām, ka arī mūsu piedzīvotais ir huiņa. Sākumā, pirms pirmā līkuma, likās, ka oj!, skat!, kokam zars norauts, oj!, skat, šitas pavisam nolūzis. Jānobildē.
Aha, bļaķ, zars. Aiz līkuma izskatījās tā, it kā pāri būtu gājis milzonīgs blenderis. Ceļš nebija redzams vispār, vienas vienīgas zaru un koku čupas, vieta, kur spēlēt "uzmini, kur šitam stumbrs?", ja vien daļa upuru vēl nekarātos virs galvas, lauki visi krusas kupenās, kopā tas viss izskatījās pēc brīnišķīgas prelūdijas brīnišķīgi gōtiskam pasaules galam.
Palīst zem koka, patverties no nokrišņiem. ©
Miestiņš kā no kinofilmām. Laikam nāk lietus.
Laikam toč nāk lietus.
Hmmm, а вдруг пронесёт?
Bļaaaaaaaaaaa...
You can say these streets are rivers...
...you can call these rivers streets
Ai, skaties, zars nolūzis!
Oj, skat, vēl viens!
Tas nav krūmājs, tas ir ceļš. Srsly.
Tobiš laikam pareizi saucās aleja, ja?
Augusts.
Augusts, bļa!
Tikmēr mazliet tālāk vienkārši ir lijis lietutiņš.
Kakbe nekas nav bijis.
Joprojām bail padomāt, kā būtu, ja mēs būtu izrādījušies mazliet veiklāki, vai mazliet ātrāk iztaisījušies no mājām, patiesi. |
|