|
Jul. 7th, 2012|11:43 pm |
Daba pret cilvēku 3:0, nē nu vot vajag šitādu dienu, ne?, tu izej viss tāds no mājas, aizver aiz sevis ārdurvis, nokāp pa trepītēm un hujjjjakš, putns uzdirš tiešā tēmējumā uz īkšķa, uz īkšķa, bļaķ, es nesaprotu, kā viņi šito dabū gatavu.
Un tad uzkāp uz metāla bērīša, pētīt kārtējās neizpētītās tekas, kuras izrādījās pasaulē nepiemērotākās tekas velostumšanai, par braukšanu tur vispār runa nevarēja būt, jo iebrauc tādā dubļiem klātā nekurienē, ka vienā brīdī gribas no metāla bērīša nokāpt, iegulties zālītē un klusi raudāt, pēc tam zvanīt glābējiem ar helikotperiem, tas nemaz nerunājot par to, ka tev, cilvēkam, caurs kājas pirksts un īpaši emocionāli izjūti katru maigo zāles stiebru pieskārienu un vispār nonāc pie atziņas, ka esi tas nemodernais tips, kurš uzskata, ka sintētiskās zāles ir efektīvākas par pļavas lupstāja sulu un asfaltēts ceļš ir patīkamāks par civilizācijas neskartām tekām. Endomonģikos var redzēt, biedri, piefiksējiet šo maršrutu un nekad, nekad pa viņu nebrauciet.
Un tad tu esi izmetis līkumu pa apkārtni, rātni piesēdi vakarīgajā picērijā uz kādu norasojušu pivcīša krūzīti un aizpīpēdams skaties, kā tavā acu priekšā kaut kāds kvenkšķis paceļ kāju un uzšpricē veļikam uz riepas, un kamēr tu ieplet acis un viss tāds eueueu, wtf!?, tikmēr viņš paiet pāris soļus, bet tad pārdomā, apgriežas un aiziet uzšpricēt vēlreiz, ну не пиздец, а? |
|