|
Mar. 10th, 2012|05:22 pm |
Sezonas frīkaināko sapni pret rītu noskatījos, vēl tagad vaļā īsti nelaiž. Intro tam visam neatceros, bet lieta bija tāda, ka jutos dikti nelāgi, kaut kur fonā apspriedās medicīniskais konsīlijs, kuri iebakstīja sānos ar nepatīkamu šprici un pavēstīja, ka no tā man uz šo brīdi paliks labāk.
BET.
Ka tā hreņ, no kuras man sameties nelāgi, ar potes palīdzību ir izdzenāta, tak tik un tā klejo pa organismu, un tajā brīdī, kad nonāks līdz smadzenēm - tajā brīdī man arī viss, cauri, pasaulīgā dzīve ir beigusies. Un tas notiks kaut kad drīz, tajā pašā dienā, visticamāk - tuvāko stundu laikā. Līdzjūtīgi pasmaidīja. Un tā nu es tur kaut kur devos pilsētā ar apziņu, ka finišs var iestāties jebkurā mirklī. Domāju par to, ka wtf, es taču jūtos labi, nē, tā taču nevar būt, nē, nekas taču patiesībā nenotiks, vai ne?, ieklausījos katrā dīvainākā izjūtā un mēģināju saprast, vai tā arī tad būs tā pēdējā.
Pamodos, pagāja kāds brīdis, līdz sapratu, ka esmu pamodies; pa kreisi miegojās dzīvesbiedre, pa labi pie sāna pierušinājies kaķis, tajā brīdī sapratu, cik es tomēr šobrīd esmu sasodīti laimīgs. |
|