|
Mar. 1st, 2012|09:57 pm |
Dienas prieku piegādāja dzīvokļa saimnieks.
Vakar sarunājam, ka būs ap 12:00 klāt savākt no manis pēdējo santīmu, apmaiņā pret tiesībām uz jumtu virs galvas. Modinātājs ļauni sāk pļerkšķēt jau ap pusvienpadsmitiem, bet ir taču visādas labākas lietas, ko darīt, nekā uzreiz lekt augšā no segas apakšas, un piepeši še tev, zvana, saproties, pie durvīm.
Nelabi burkšķēdams izlienu no migas, durvju actiņā verificēju zvanītāju, ielienu halātā, nīgri atveru un kaut ko iepukstu par tēmu, ka "hmmm, it kā taču bija runāts, ka pēc stundas klāt būsiet".
Uz ko onkulim ir tāda otmazka, ka nav kur piesieties, visa izpucēta un neapstrīdama.
"A es kaut kā ātrāk atbraucu", lūk. |
|