| Летел, горел |
Sep. 3rd, 2011|05:56 pm |
Pirms stundiņas likās, ka organismam bateriju pietiks tikai tik, cik aizgādāt savu fizisko ķermeni līdz tramvajam, ievietot tajā un vaaarbūt vēl uzgādāt kaut kā līdz dzīvoklim, tak jomajo, tāda vasara, tāda vasara, ka kājas pašas nes. Tauta parciņos sauļojas un pivcīšus malko, upē katamarānu vairāk, kā pīļu, ziniet, labsajūta tāda, ka gandrīz nodevu dzimtenes ideālus un uz Kārļa tilta uzkāpu, pēdējā brīdī apdomājos un tomēr aizcilpoju līdz nākamajam - lai arī līkums, tak nervi arī nav loterijā vinnēti.
Bet jā, es jums ko gribēju pateikt. Ka dīvāni no sātana nāk, ka es te stāvu, jo ja dievi, kā stāsta, mūs mīl savā bezgalīgajā mīlestībā, viņi nebūtu radījuši tādu jebeņ, ko ne izjaukt, ne liftā ietūcīt, un kas pie viena vēl miljons tonnas sver. |
|