| Lovesong |
Mar. 13th, 2011|12:32 pm |
Jā, biedri, šito... Nu es nezinu, ko jūs, piemēram, šajā sestdiensvētdienas naktī sadarījāt, bet es varu atskaitīties par savējo.
Bija tā, ka pēc dažiem varen jestriem alusiem ar mūsu blondo kamerādku visādos oranžbāros un jiržikkrogos, es stāvēju tur augšā Vinohrados, uzliku ausis, nospiedu Spēlēt podziņu un nolēmu izbaudīt jauno R.E.M. kreatīvu, apvienojot to ar naksnīgu pastaigu pa pavasarīgu pilsētu. "Nočāpos-ka te lejā līdz Karlovo Namesti", tā es pie sevis tobrīd padomāju.
Divas stundas vēlāk es secināju, ka sen, sen nebiju juties tik laimīgs.
Čāpoju lejā no Vinohradiem uz centru, kur ap diviem naktī dzīvība vēl kūsā, tauta klejo pa krogiem, tad uz Karlovo Namesti, cauri parkam, kur sastopams vien kāds rets bomzītis, tad pāri tiltam, kur pārmaiņas pēc nav neviena tūrista. Ej, skaties uz Petržinas gaismiņām, skaties uz vecpilsētu un sāc domāt, ka pēdējais, kas šobrīd dzīvē vajadzīgs — tā ir kāpšana tramvajā un tupa kaut-kur-braukšana. Manevrs pa kreisi, kādu brīdi pa elegantu krastmalu, tālāk to sāk nomainīt visnotaļ industriāli rajoni, te kādreiz Prāga beidzās, tagad tas ir pusceļš uz manu zoļiku. Pa kreisi, pāri upei, Vyšehrada, kurā nez kāpēc nodzēstas visas gaismas un tie divi baznīcas torņi tādi knapi jaušami pret debesīm, tikmēr pa labi neona bultas norāda uz sarkani izgaismotu ēku, kurā ceļinieku sagaidīs un aprūpēs dzīves nogurdinātas palaistuves.
Un ej tāds pa vidu starp šiem objektiem, vēl mazliet piedomā, ka varbūt izmantot iespēju iekāpt tramvajā, kam vajadzētu būt apmēram kvartālu no šejienes, bet šī doma nu jau tiek noraidīta pašos pamatos, tepat vēl viens mazs manevrs pa kreisi un viss, es jau esmu lejā pie pašas upes, tur, kur parasti braukts ar veļikiem uz centru saules apspīdētās dienās, tagad tur migla, tumsa, viss nepazīstams un jocīgs un saaaaasodīti skaisti.
Hlubočepy, pēdējā iespēja iekāpt tramvajā (dilemmas otrā pusē - kāpiens jebanajā Barandovas klintī), uzminiet nu, ko es izvēlējos. Maršruts gar tukšu šoseju, kuru apdzīvo steidzīgas policijas mašīnas, bet šitāds maršruts ir pārāk īss, pārskrienam pāri, tepat ir buržuju villu rajons, caur kuru var mājās nokļūt līkumotāk, taču estētiskāk.
Un tad, kad beidzas tie akmensbluķi un krūmāji, tad var vienkārši apstāties, aizpīpēt un no augšas paskatīties uz visu Prāgu.
Un tur parādās sajūta, ka šī pilsēta ir vislabākais, kas manā dzīvē jebkad ir noticis. Patiešām, patiešām.
Tur lejā, pie upes, pat iestājās škrobe par to, ka viss redzamais nav ne nofilmējams, ne nobildējams, parādījās vēlme izvilkt telefonu un padalīties ar kādu sajūtās verbāli, tak ir jau pāri trijiem naktī, un pat ja zvana saņēmēja pirmā reakcija nebūtu "atpisies, ļauj gulēt!", ir skaidrs, ka tāpat neko no attēlā redzamā vārdiski tālāk nenodot. Tie, kas zina, par ko es — tie sapratīs, pārējiem — neizstāstīt.
A tas jaunais R.E.M. kreatīvs viduvējs visnotaļ. |
|