| Tupelinga īpatnības |
Nov. 23rd, 2010|05:39 pm |
Tā kā darbos maza atelpa, izmantosim šo laiku, lai izskatītu vēl kādu Tipiska Cūcinga case study.
Sakarā ar rudens iestāšanos un negaidītu tupeļu dehermetizāciju, dodos-ka es, viss tāds balts un tīrs no sevis, uz Iecienīto Apavu Veikalu. Pie plaukta ilgāk kā pāris minūtes pavadīt neizdevās, jo pretī smaida The Tupeles, pēc kurām viss pārējais šķiet kā miniatūri čemodāni ar šņorītēm. Vārdsakot, nebija vēl Vāclava laukuma bomzis paspējis svaigi atrasto benčiku nopīpēt, kā izeju viss tāds smaidīgs un pārlaimīgs no tupeļbodes, solis raits un sprigans, jo nolāpītie tupeļi pieguļ tā, it kā mūžu šamajos būtu staigājis, ne namjoka uz kaut kādu nevajadzīgu berzi un citām ar svaigiem apaviem saistītām nepatīkamībām. Sapriecājos tiktāl, ka vecās tupeles slaidi ielido miskastē, ibo ņehuj.
Mākoņi paveras, atspīd saulīte, uz zemes nolaižas Miers un Labsajūta.
Uz kādām 24h, pēc kurām tiek detektēts, ka tupelei atplīsusi viena nebūtiska, tak tomēr šuve.
Nu neko darīt, nākamajā dienā uz minētajām 24h nopirktie brīnumi tiek iestūkāti atpakaļ maisiņā, kājās tiek uzmontēti staigāšanai, jo vairāk - ilgstošai, pilnīgi nepiemēroti priekšmeti (tas svarīgi!) un lupīju atpakaļ uz mazumtirdzniecības iestādi. Šitāda te ģēla, saku.
Reklamāciju specāliste vizuāli novērtē skādi, atzīst par Būtisku esam un izraksta man papīrīti, ar kuru varu saņemt jebkuru produktu iztērētās summas ietvaros vai, sobstvenno, iztērēto summu skaidrās kronās. Pēdējo iespēju arī nākas izmantot, jo izrādās, ka Megatupeles esmu iegādājies pagalam pēdējās.
Līdz ar ko atlikusī diena, nu, protams, paralēli kultūras un vēstures pieminekļu apskatei ar kamerādiem, tiek pavadīta lodājot pa visādām citādām mazumtirdzniecības iestādēm, vobšem rezultātā pie kārotā pirkuma dublikāta tieku vispār tā, ka nākamajā dienā.
Un guess what. Pa šo laiku staigāšanai nepiemērotie priekšmeti ir TĀ, bļaģ, noberzuši papēdi, ka viss prieks par jauntupeļu megaērtumu ir kaķim zem astes, pārvietojos kā fakenais kustību invalīds, uzskatu, ka transportā man pienākas sēdvieta, sejas izteiksme biedē padzīvojušas kundzes un nepilngadīgus kinderus.
Tā lūk, bļaķ, naudu nepažēloju un Ļoti Ērtas Tupeles iegādājos, jā.
Un arī tu, lasītāj, liec aiz auss - nesapriecājies, pat ja ir iemesls, jo Mātei Dabai, sučkai tādai, priecīgi cilvēki nepatīk. Vienmēr kaut ko izdomās.
P.S. Vēl viena morāle no šī stāsta - dzīve Rīgā savā ziņā bija vienkāršāka un mierīgāka. Izmali veikalu veikalus un beigās nopirki vienīgos apavus, kas konkrētajam izmēram pieejami. Viss. Miers mājās. A te, scuko, izvēlēties nevar, tie nepatīk, šitie nepatīk, tur krāsiņa ne tā, tur neērti... Varbūt tur tā govs aprakta, mazāk izvēlīgam jābūt, ij izlaisties nav ko. Dzimis ciest - ciet, ņevijobivajsja. |
|