|
Aug. 11th, 2010|10:48 pm |
Ā, un vēl šitāds atgadījums bija. Kamerkrogā, tātad, kaut kādam pārītim uznākusi Romantikas Lēkme, šamie saber sūri, grūti pelnītās kronas iekš džūkboksa, lai izvilinātu no tās šaitana kastes saldsērīgu meldiņu, un metas griezt valceri, turpat pa vidu aliem, cigarešu dūmiem un citām pasaulīgām lietām un vielām. Ļuboffj, vārdsakot.
Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja viņiem līdzi nebūtu paķerts ģimenes mīlulis un cilvēka labākais draugs, tautā dēvēts par stafordšīras terjeru.
Šito ieraugot, nabaga suņa sākumā ahujel. Pilnīgi. Ačteļu pāris raudzījās uz saimniekiem ne mazākā stuporā, kā apustuļu bariņam, kad Jēzuliņš izlēma paņemt šortkatu un iet pa ūdens virsu. Zvēriņa smadzenēs plaiksnīja zilie logi un sistēma bootojās pa jaunam.
Diemžēl smadzeņu restarts nepalīdzēja, jau minūte, bet attēlā redzamais nemainījās. Nabaga suņam sākās histērija. Šitik ārprātīgi rejošu un trakojošu suņagabalu es šai valstī nebiju redzējis nekad, as in nekad. (Kabatas formāta žurksuņi ar lielummāniju neskaitās).
Un nav jau ko pārmest. Ja godīgi, skats no malas patiesi neko labu neliecina. Notikums atsauca atmiņā gadu kaut kādu 1999., kad veikala NewYorker vietā, Vāclava laukuma galā, bija 3stāvu diskotēka ar brīnišķu skaņas izolāciju. Vakaros, pirms tramvaja, mēdzu paņemt kioskā pivcīti, aizpīpēt turpat lejā, un vērot Dejotājus bez skaņas.
Izjūtas pretrunīgas. Es tam suņam patiesi piekrītu, neviens nebūtu laimīgs par atklāsmi, ka vienīgie barotāji un pamīzt-vedēji ir okončaķeļno nobraukuši no saprāta sliedēm. |
|