|
May. 11th, 2009|01:23 am |
Jā, un vēl, šī kinematogrāfa sakarā... Jo skarbāk parādās sajūta, ka mans normālais dvēseles stāvoklis būtu — lupīt kaut kur pa plašo pasauli, īsti nezinot, kur nākamajā vakarā izdosies noparkot savu rumpi. Last minute biļetes uz kaut kādu pakaļas caurumu, apšaubāmas kvalitātes naktsmītnes, da whatever. Un visu šo pasākumu izveikt tēkreklā ar lielu uzrakstu "Home is for sissies".
Tā vietā, protams, es došos gulēt, lai rīt izpildītu pacientu vēlmes, uzriktētu 8 variantus ielūgumiem uz kaut kādu pidaru saietu, pārvērstu normāli lietojamu saitu par pacientaprāt krutu pojebeņ un visādi citādi dzīvotu Normālu Dzīvi. Un vakarā, uz balkona pīpājot, atkal jau domātu par to, kā gribētos сёбнуть no visa un visiem.
Dzīve ir vismaz pusceļā un redzēts no tās ir ļoti, ļoti par maz. |
|