|
May. 10th, 2009|01:50 am |
Kamēr lepnie baltieši cītīgi štuko, kā tad būt ar uzvaras dienām un uzvarētājiem, pūstošā socvalsts Čehija klusi un mierīgi atzīmē 8. maiju kā oficiālu brīvdienu. Neieslīgstot ideoloģiskās un vēsturiskās pārdomās, vienkārši piezīmēšu, ka šāds gājiens uzskatāms par visnotaļ pareizu — proletariāts var nesodīti uzņemt spirdzinošos dzērienus, un nekādas politiskas izpausmes to vairs neinteresē, neatkarīgi no.
Jo lai arī manuprāt datums ir svinēšanas vērts, veselais saprāts (un fakti) liecina, ka no svinētājiem labi ja katrs tūkstošais vispār būs karu pieredzējis, pārējiem tas ir vienkārši iemesls pašārstēties. Tāpēc jāļauj tautai prieciņš, un uz prieciņa fona visas nesaskaņas un ideoloģijas aizmirsīsies.
Taču ne par to. Priecē, ka 9. maiju, savukārt, pilsētā iezīmēja pozitīva gaisotne un miermīlīga demonstrācija par marihuānas legalizāciju. Notikumu pat būtu palaidis garām, ja vien pirmo reizi kopš pagājušā gadsimta man šīs pilsētas ielās nebūtu neuzkrītoši piedāvāts "mariuana? hašiš?" Ij sapratu, ka kaut kas tomēr mainījies šai pasaulē. Jo vēl gadsimtu mijā pilsonis varēja omulīgi ieriktēties uz Jana Husa pieminekļa kāpnēm, un jo drīz klāt būtu smaidīgs meitietis, kas piedāvā biodrogas par saprātīgām naudiņām, ij ja tāda vēlme — uztīs tavā vietā, ja nav — maisiņā izsniegs. Tagad — kur nu.
Un vei, zem visa strīpu pavelkot, — pa manam fifīgi, ka fašistu kapitulēšanas gadskārta tiek apvienota ar pīpējošu hipiju praidu. Jo tīri teorētiski taču viņiem virzības vektoram vajadzētu būt vienam: миру — мир, и неебёт.
Dzīvē, protams, viss ir savādāk. |
|