|
Jan. 29th, 2009|05:24 pm |
Homosi sapiensi, pašpasludinātie, ir vienkārši fascinējoša suga. Viņu vērošana sagādā lielāku prieku, kā lemuru bars, kas dauzās pa sev atvēlēto saliņu zooloģiskajā dārzā. Dzīvot ir vērts tikai šo radījumu vērošanai vien.
Šodien, pie pusdienlaikpauzes, apmeklēju pastu. Rinda nav milzonīga, kā pa ziemassvētkiem, taču zināmu laiku iestādē pavadīt tomēr nākas. Ļautiņi smuki sakārtojušies, kam nu rokā kāds rēķins, kā man, kam ziņojums par ierakstītu vēstuli, a kam — paša rakstīta vēstulīte, ar mīlestību uz balta papīra.
Te jāpaskaidro, ka sistēma pastā ir sekojoša: viena rinda uz visiem generic lodziņiem un atsevišķa — paku saņemšanai un nosūtīšanai.
Tad lūk. Kaut kādā brīdī viens no priekšā stāvošajiem babuļiem izzin, ka pie paku lodziņa, kas stāv vientuļš un cilvēku pamests, ir iespējams arī nosūtīt vēstulīti mazdēliņam uz usķi nad lābem, piemēram. Un 4 man priekšā stāvošie babuļi, sajūsmināti, ka nav vairs jāstāv Garajā rindā, nekavējoties teleportējas pie šī lodziņa.
Tagad — uzmanību! Pēdējais tantulis, kurš iestājās jaunajā rindā ar numuru 4, paliekot tur, kur viņa stāvēja līdz šim, nekavējoties būtu ierindojusies 2. pozīcijā, kuru es ieņēmu pēc viņu aiziešanas. Arī babulis pirms viņas būtu vinnētājs paliekot. Tak nē — ka visi skrien kur tukšāks, ta viņa arī.
"Nobody goes there, 'cos it's too crowded". |
|