| |
[Aug. 18th, 2017|03:10 pm] |
| [ | music |
| | Curve / SuperBlaster | ] |
Vakardiena, tātad. Izgājām tautās ar kamrādku, sēžam parciņā, uzkalnā, skats uz pilsētu, putojošais dzēriens, šitas viss, idillisks vasaras vakars, vārd'sakot. Dažu soļu attālumā priekšā uz deķīša sēž piecas jaunkundzes, malko dzirkstošos, uzkož auglīšus, nevienam netraucē un principā nekādi nepievērš uzmanību, svarīgāk ir observēt to, kā tuvējos krūmos no nekā ģenerējas un pirmos nedrošos soļus pasaulē sper aizvien jauni randomi cilvēki.
Bet tad jaunkundzes sāka taisīties doties mājup.
Uzmanību viņas pievērsa ar to, ka viena no madāmām ieslēdza telefona lukturīti, lai varētu uzvilkt botas. Nē, es saprotu, ārā tobrīd jau bija tumšs. Bet cik tieši sarežģīti ir uzvilkt botas pat tumsā?, galu galā pat aklajiem izdodas ar šo tāsku tikt galā, nepieaicinot palīdzību no malas!
Kā jau var nojaust, tā bija tikai uvertīra. Veiksmīgi un (cerams) bez traumām iekāpušas apavos, viņas sāka vākt nost savu iedzīvi. Kas sastāvēja no deķīša, pāris dzirkstošā dzēriena pudelēm un maisiņa ar diviem neapēstiem persikiem. Pēdējo reizi šādu rosību es novēroju, kad mums te pie mājas pārsprāga ūdensvads. Deķīša locīšana vien aizņēma vismaz piecas minūtes un prasīja fizisku piepūli locītājām un mentālu – padomdevējām, pie šī skata raudātu pat pieredzējuši origami meistari. Tālāk tika visādos veidos visur ielikta un atkal izņemta tukšā tara, persiku maisiņš tika nodots no rokām rokās, piepeši atradās vēl kaut kādi priekšmeti, tad tie atkal pazuda, mēs ar kamrādku sēdējām saķertām galvām un noskatījāmies notiekošajā, cenšoties nemirkšķināt, lai nepalaistu garām ko svarīgu.
Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet pienāca tas brīdis, kad madāmas savācās un beidzot devās projām.
Vēl mirkli noskatījies viņām pakaļ, es klusējot pagriezos pret kamrādku.
Kamrādka, joprojām ieplestām acīm, izrieza krūtežu un ar ļoti, ļoti spēcīgu lepnumu balsī teica: "See?, we can! Women can! They did it! I’m a proud feminist now!" |
|
|