| |
[Jun. 26th, 2017|04:45 pm] |
| [ | mood |
| | Gut | ] |
| [ | music |
| | Live / The Sanctity of Dreams | ] |
Oj dieniņ, kā es vakar uz Braníku braucu. Es gan nezinu, vai vārdos var nodot visu situācijas traģiskumu. Bet es mēģināšu.
Dodos, vārd'sakot, pie vakara kādu burgeri apēst, rīsērčoju maršrutu. Google saka – īzī, čuvak, kāp reku autobusā, pārbrauc pāri upei, un tālāk jau ar roku padot, kājām aiziesi. Aha, kā tad, Google, kā tad, tu pati esi to kalnu redzējusi, kurā man jānokļūst? Sagūglē, bildītes apskaties, es tajā figņā nekāpšu! Veru satiksmes appu, sameklēju kur no kā jāpārsēžas, noskaidroju, ka drīkstu būt arī ātrāk par astoņiem, nopriecājos, dodos, ieeju pa ceļam bodē, ieskatos sarakstā, autobuss pašvilpts par pāris minūtēm, ar nākamo ETA 20:00. Bļa. Nu neko.
Tā, te nu mēs esam, pietura Ryšánka, te jāpārsēžas 124. busā, kuram, pie tam, tūlīt jābūt klāt, paldies visām dievībām, ka joka pēc ieskatījos pieturu sarakstā, man, ko domājies, jābrauc pretējā virzienā, fak, skatos pāri ielai, tur pieturas vispār nav, ā, nē, ir gan, tikai tālāk, skrienu uz pieturu, busa nav, un ne tikai nav, bet arī nav jābūt, pretējā virzienā buss tajā pieturā nemaz neapstājas, wtf!?, velku ārā telefonu, skatos kartē (kā mēs vispār kādreiz dzīvojām bez kartes telefonā?), bet... nav jau skaidrs, ko tajā kartē meklēt, pietura Ryšánka, nu, viņa tepat ir!, priecīgi saka karte, ok, attopos meklēt galamērķi, karte saka – ā, nu, sākumā ej pa šito ielu un tad pa labi, es tāds OK, eju, aizeju līdz krustojumam, pagriežos pa labi, nu nav tur pieturas, nu nav, nu vispār nekādas, nu afigeļi?, velku atkal ārā karti, karte saka, mol, opaņki sanāca, čuvak, atvaino, es biju domājusi – ej uz otru pusi, nolamājos, eju uz otru pusi, sākumā izskatās, ka tur nekādas ielas nemaz nav, bet atrodu beidzot to nelabo pieturu pēdējā brīdī pirms apraudāties aiz bezpalīdzības par to, ka es nekad, nekad no šejienes netikšu projām, skatos kā pabrauc garām 124. buss un pagriežas ielā, kur es tikko biju, OK, tas ir tas virziens, kuru man nevajag, pāris minūtes vēlāk parādās 124. uz otru pusi, bet no pavisam citas ielas, tak tikko es paspēju nopriecāties – viņš apstājas krustojumā un ieslēdz pagrieziena rādītāju, un nupat jau tūlīt arī griezīsies ielā, kur es tikko biju, un es tāds skatos ieplestām acīm un DUDE, YOU FUCKING KIDDING ME!?, pats izbrīnījos, ka domas var būt capslockā, bet nu nopietni!?, bet nē, izrādās vadītājs vienkārši mani bezkaunīgi patrollēja, izslēdza migalku un aizbrauca taisni, jēziņ, pāris minūšu laikā pusi nervu šūnu notērēju, nokļuvis galā nervozi ielēju sevī kausiņu alus až neatraujoties, toties tagad zinu, kur dod labākos burgerus pilsētā, bet nē, jums nedos, neceriet. |
|
|