| |
[Feb. 22nd, 2017|02:33 pm] |
Aizgāju pēc brokastmaizes, pie viena, šķiet, atrisināju mistēriju par tēmu "ko var tik daudz urbt?".
Divi saškas oranžās vestītēs stiepj uz aktuāli remontējamo dzīvokli betona klučus. Daudz, daudz betona kluču.
Saurbtos, pieņemu, jau no rīta aizveda. |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2017|02:50 pm] |
Ā, un tad vēl šitāda lieta bija, vakar vakarā piepeši uznāca nevaldāma kāre pēc kāda atspirdzinoša dzēriena, līdz ar ko nopūtos, apāvu kājas un nokāpu līdz piemājas barčikam.
Knapi paspēju aizpīpēt, kā bārdāma kaut ko sāk rakāties pa vienu no kastēm, kas aiz letes, un krāmēt man priekšā cukura paciņas, nu tās maziņās, ko pie kafijas dod. Noliek vienu, otru, trešo, ceturto, es čo ta neizturu un uzdodu samērā loģisko jautājumu – ē, kas tas tāds tagad?
– Cukurs! – zaja man priecīgi saka.
– Cilvēk, kāds cukurs?
– Nu parastais, baltais.
– Bet priekš kam?
– Tak rīt pie kafijas piebērsi! – viņai viss joprojām liekas pilnīgi normāli.
– Nē, bet paskaidro, kāpēc tu man tagad piepeši dod cukuru?
– Nu skaties, kādas tās paciņas ar smukiem lācīšiem! Reku brūnais lācis (pati ieinteresēti aplūko), koala, panda un... panda.
– Patiešām! – saku. – Paldies.
Tā man tagad uz galda stāv četras paciņas cukura. Ar brūno lāci, koalu, pandu un pandu. |
|
|