| |
[Dec. 1st, 2016|01:28 pm] |
| [ | mood |
| | I've got just one flaw | ] |
| [ | music |
| | Rob Dougan / Open Sore | ] |
K/f "Arrival" gan priecēja, gan vīla, nē nu kā, tu skaties ekrānā un nespēj izskaidrot, kāpēc organisms visu laiku mēģina pārslēgties "skudriņas skrien" režīmā, atjēdzies tikai pie beigu titriem, ka autors šim kreatīvam tak ir misters Vilenēvs, nu tas, nu, kurš mums ahujenno k/f "Sicario", jā, biedri, jā! iekš "Arrival" ir viss tas, kas mums patīk, skaņa, attēls, atmosfēra, mēs varam pāris minūtes skatīties, kā nosēžas helikopters, un nevis garlaikoti žāvāties, bet uh!, wow!, kruta!, jā, tur brīnišķīgi ir viss, kam vien būtu jābūt brīnišķīgi, skaistuma un atmosfēriskuma līmenis zaškaļivajet.
Un vēl mēs varam iekšēji priekā palēkties brīdī, kad Luīze uz tāfeles uzrasē vienu triviālu teikumu un paskaidro visas iespējamās problēmas šī teikuma saprašanā, mēs varam uzgavilēt, ka jā, jā!, tāpēc mēs te nācām!, bet tad saprast, ka tas arī viss. Pati galvenā sižeta līnija, kura būtu šo padarījusi par gada attapīgāko kino, ir palikusi aizkadrā. Nē nu labi, tas, kas nācis viņas vietā, ir, lai arī sākumā kaitinošs, tak tomēr negaidīts un interesants. And yet, and yet, kļūda bija sacerēties mazliet par daudz.
Taču nepārprotiet, draugi, k/f "Arrival" ir labākais eiliēnu kino, ko mums šī pasaule ir dāvinājusi kopš "District 9", nopietni, ejiet, draugi, ejiet, neko negaidiet, neko par viņu nelasiet, ejiet, tas ir brīnišķīgi labs ķinis, tieši tāds, kādu mēs to vēlamies. |
|
|