Pie vakardienas, tātad, sanāca pavisam netīšām (un te es nepārspīlēju) nokļūt teātrī un noskatīties kaut ko tik pilnīgi negaidītu kā izrādi-blondīni. Nu – blondīni to, kura smuka un stulba, nevis matu krāsa, protams. Man šķita, ka šis žanrs rezervēts Holivudas kinematogrāfam, tak nē, izrādās.

Nē nu kā, ir jau skaidrs, ka Nacionālais teātris – viņš arī Āfrikā Nacionālais teātris, "Trīs māsas" tika izpildītas visādīgi māžojoties un lēkājot pa skatuvi, tika nodziedātas arī vairākas dziesmas, līdzpārdzīvojuma elements tuvu nullei, nē, meloju, pilnīga nulle.

Bet biedri, biedri. Scenogrāfija un vispār viss vizuālais izpildījums, biedri, tas bija wow!, vienkārši wow!, un es te bez mazākās ironijas kripatiņas. Un nē, atšķirībā no pārējā – tur nebija nekādu modīgo, stilīgo un avangardisko risinājumu, nē, bet ar teju minimāliem līdzekļiem katra bloody aina gleznas vērta, katra detaļa, katra gaisma, uh, uh, uh, cik tas bija daiļi.

Tā nu tagad nesaprotu, ko domāt, vakars pavadīts augstvērtīgi kulturāli, vai tomēr daļēji zemē nomests.