| |
[Jun. 28th, 2016|03:13 pm] |
| [ | music |
| | Archive / Baptism | ] |
Nē nē, nesatraucieties, orgkomiteja nekur nav pazudusi, orgkomitejai vienkārši sanāca tāds nesmukums kā jāninga apmeklējums, nu un pēc tā nācās atpūsties, tur nav variantu.
Sākās jau viss gauži nevainīgi. Pašā jāņu vakarā, kā jau nākas, bija jālieto putojošie dzērieni un jāēd beigts cūks, bet šis rituāls tika izveikts vienkārši omulīgā Pilzenes krodziņā, tobrīd viss vēl šķita skaisti un idilliski.
Jo orgkomiteja, kā jau zināms, vieglākos ceļus nemeklē, nē, orgkomiteja empīriski noskaidroja, ka elle un paradīze atrodas pat ne metru attālumā viena no otras, nē, principā tā ir tā pati teritorija. Jo liktenis bija lēmis, ka šī nedēļas nogale tiks pavadīta omulīgā lauku namiņā sešu krāšņu daiļavu kompānijā, taču nokļūšana līdz šai elizejai nebūt nav tik vienkārša kā teroristiem-pašnāvniekiem, nē. Lai nokļūtu līdz šai elizejai, nācās vien sēsties bērīša mugurā un pa metram vien izbaudīt krāšņi kalnainās Pilzenes apgabala peizāžas.
Pa metram vien, bļaķ, pa uzkalniņam aiz katra līkuma, uz bagāžnieka stiepjot uzkabi, kas sver tikpat vai pat vairāk, cik veļiks, nē, patiesi, es reiz nopirkšu ļoti lielu buldozeru un aizbraukšu ieviest kaut kādu kārtību šīs zemes reljefā. Nieka 65 km, bet pret beigām arī es jau runāju visādus nepieklājīgus vārdus un tupa stājos ceļa malā pīpēt, jo nu ziniet, kaut kādām robežām cilvēku spīdzināšanā tomēr ir jābūt.
Kādi velni mani dīdīja nākamajā dienā doties eksplorēt apkaimi – to es vispār nevarēšu paskaidrot. Katrā ziņā rezultāts bija tāds, ka pēdējā dienā, minoties jau mājupceļā, pirmā reize, kad nospļāvos un paņēmu pīppauzi bija pēc 3 (vārdiem: trīs) kilometriem. Es nevaru aprakstīt to izmisumu, kāds pārņem, ieraugot, ka tev, tikko uzrāpušamies kārtējā pakalnā, priekšā atkal ir jauks vismaz daždesmit metru kāpums. Nu un par apdzīvotās vietas Klatovy stratēģiski novietoto dzelzceļa staciju es labāk vispār neko neteikšu, mēs viņu tur gandrīz stundu, bļaģ, meklējām. Jā, ar GPS un garāmgājēju palīdzību. Gandrīz stundu.
Jā, atvainojiet, aizrāvos. Gribēju tikai pieminēt, ka lai arī ar kādām aizdomām un bažām sirdī gaidīju šitento jāninga procedūru, pasākums izvērtās gauži patīkams un omulīgs, taisni vai žēl bija projām braukt. Par ko pateicības visiem klātbijušajiem, ja viņi lasa šīs rindas, nu un kā ilustratīvs attēls – fotogramma ar jaukāko no ( svētku dalībniecēm )
Šādu jāningu mēs atbalstām, jā gan, dodiet vēl! |
|
|