| |
[May. 5th, 2013|09:28 pm] |
Ziniet, až kā pasakā nonācis — pārnāku mājās, iezveļos beņķī ar ciešu apņēmību sirdī nekad mūžā vairs nekustēties, paspēju padomāt, ka atkal jau, sasodīts, uzrīkojām brīvdienas, pēc kurām prasītos kādu brīvdienu, tak guess what!
Jā, pie septītās dienas, vārdsakot, apmeklējām Pruhonices pili ar pieguļošo parka teritoriju, nu vai ziniet, ej tik un spēj brīnīties, pati pils kā piparkūku namiņš, visriņķī ezeriņi da strautiņi un ūdenskritumi, zied viss, no magnolijām līdz ozoliem un visi pārējie rododendri pa baram, ka es uz jums saku, pat mana rūdītā ciniķa sirds izkusa visu šito daili skatot.
Pēc kāda laika pieslēdzās kājas un strauji nomušīja latento iekšējo romantiķi, mēs tur pa trīs stundām knapi pusi izstaigāt paspējām.
15 min. no Prāgas, starp citu, tā ka būsiet šai pusē — apmeklējiet obligāti, ja cīņubiedre neieliks cibās fotogrammas, tad nosperšu viņai fotoaparātu un pats visas parādīšu.
Un vēl neapdomīgi aizmirsu mājās telefonu. Jau pēc 27 minūtēm sajutos apjucis un dezorientēts, pazudis un apmaldījies plašajā pasaulē, šausmas visas dienas garumā, jā gan. |
|
|