| |
[Dec. 30th, 2012|05:43 pm] |
Если в детстве у тебя не было велосипеда, а теперь у тебя Бентли, то все равно в детстве у тебя велосипеда не было.
Man, savukārt, bērnībā nebija rotaļu dzelzceļa. Nu tā, kļovā, ar metāla sliedītēm un metāla toč-kā-īstiem vagoniņiem, kaut kādiem radiem bija, bet viņi arī parasti nedeva spēlēties.
Tas ir samērā svarīgi, lai jūs saprastu, kā es jutos, savā visnotaļ cienījamajā, sirmajā vecumā nonācis apskatīt šo te pieticīgo dzelzceļa modelīti. Jēziņ, es nekad nebūtu iedomājies, ka pasaulē ir tik ļoti uz visu galvu sisti un pacietīgi cilvēki, nē, saprotiet, tur ir nevis vienkārši vilcieniņi, nē, es jums pastāstīšu, tur ir visādu pilsētu staciju rajonu modeļi, tur, protams, braukā vagoniņi, bet tur braukā arī mašīnītes ar spīzdīgām lampiņām, kas apstājas, kad luksoforā iedegas maza sarkanā gaismiņa, tur ir cilvēciņi, kas gaida (un sagaida) mazus autobusiņus, cilvēciņi, kas lec no tiltiem, cilvēciņi pludmalēs, kur nav paslinkojuši nodalīt parasto un nūdistu zonu, tur mainās diena un nakts, viss dūc, zib, vilcieniņos ir pat iebūvētas kameras un ekrānos var skatīt, kā viņi tur čunčina, āāāā, nē, tas vienkārši nav aprakstāms vārdos un nav nododams arī skopajās fotogrammās, un tas nav viens mazs stendiņš, nē, tur ir trīs salīdzinoši nelieli stendiņi un viens tik milzonīgs, ka gar viņu var veselu stundu klīst un pētīt, un spaidīt podziņas un skatīties, ko katra no viņām dara, āāāāā, tie cilvēki ir traki, tra-ki!, ka es uz jums saku!
Un ar to jau viņiem nepietiek, ko domājies, tad, kad tev šķiet, ka nu tu esi redzējis visu un atkārtu žokli dodies laukā, pie izejas ir vēl viens pārsteigums. Jūs zināt, kas ir tas, attēlā?
Es jums pateikšu. Tā ir Prāga. Pilsētas modelis. Kaut kādi 10x10 metri, kuros ir viss, bļaķ, katra nolāpītā mājiņa, katrs kociņš, nē nu jūs man pasakiet, vai tas ir normāli? Gar malām tačskrīni, izvēlies, kādus objektus tu vēlies lai tev izgaismo. Metro trases? Lūgtum. Baznīcas? Aga. Pilsētas teritoriju romiešu laikos? Eku būs! Ja es jau nebūtu noguris kā sivns — visu dienu varētu bakstīties un pētīt.
Vārdsakot — neizdzēšams iespaids, ziniet, man tas jums vienkārši bija jāpastāsta.
Bet vilcieniņu man bērnībā tik un tā nebija. |
|
|