Ikkatram, kurš nodzīvojis ilgāk par padomju laikiem, ir pazīstams Iepakojuma Fenomens. Pasaules dižākie prāti, interfeisu dizaineri, inženieri un ķīmiķi ir stundām karsti diskutējuši apspriedēs, lai katrai precei radītu ērti un vienkārši attaisāmu iepakojumu.

Yeah, right.

Tas ir neticami, bet lai cik labas nebūtu ieceres, vidējam patērētāja gala produktam iepakojuma atvēršana allaž ir teorijā labi domāta, bet praksē ne draņķa nestrādā. Čipsu paku vari vilkt vaļā kamēr, labākajā gadījumā, nosvīdīsi, bet realitātē, visticamāk, piepeši un negaidīti uzvarēsi, pārvēršot iepakojumu neizteiksmīgās skrandās. Saviesīgais vakars var turpināties lasot pa grīdu presētas kartupeļu biezputras pārslas. Tas pats attiecināms uz kaķupaikas maisiņiem. Un makaroniem.

Atplēšamās piena tetrapakas, ja tās tiešām plēš ar roku, prasa sapiera nervus un uzmanību. Vai vienkārši lupatu pa rokai.

Siermaižu siera (dooh) šķēlītēm vienmēr viens stūrītis nolūzīs un paliks pielipis pie plēves.

CD matricu izsaiņošanai joprojām nav ērtākas metodes, kā precīzs un nežēlīgs iegriezums ar kancelejas nazi. Starp citu, kad jūs pēdējo reizi esat turējuši rokās CD matricu?

Štruntiņš, ar ko aizloca maizes iepakojumus ir samērā lietotājam draudzīgs, taču tikko paņem rokās, tā izrādās, ka vienā galā drātiņa ir mazliet izlīdusi no sava plastmasas apvalka un sāpīgi ieduras īkšķī.

Kāda kaķa pēc celofānā būtu jāielīmē grāmatas — tas man vispār pagalam nav saprotams, nu tā, ka nemaz.

Anyway, es ko gribēju pateikt. Es gribēju nozīmēties ar to, ka šodien man, lai arī ne bez piepūles, tomēr izdevās atvērt pašu prastāko Jacobs kafijas vakuumpaku tā, kā norādīts uz iesaiņojuma. Tīri spīta pēc, ne jau kā citādi.