| Kina |
[Nov. 1st, 2008|03:44 am] |
Ot' skatos reizēm, da brīnos. Cilvēki iegāž milzu piķi, lai nopirktu licenci uz nosaukumu un stōriju, kaut kur izrok ohujiķeļno galveno mākslinieku, labus operatorus, taisa ķinīti, vienvārdsakot. Tak acīmredzot lielajā satraukumā piemirsies vēl lieku reizi izskriet cauri personāla papīriem. A tur, izrādās, scenārista nav. Nav! Nākas pašiem kaut ko saļepīt, par laimi kaut kādas vadlīnijas rodamas nopirktajā produktā. Paņemam kādas 5 gatavas epizodes un pie alus ar kamerādiem izdomājam, kā šīs sasiet kopā +/- loģiskā stāstā.
Un vēl man šķiet, ka ja tos aktierus vairāk un stiprāk sistu, viņi saņemtos, lai tēlojums būtu vismaz uz pusi tik dzīvelīgs, kā 3D objektiem spēlītēs. Nav izslēgts, ka puse sižetisko līniju tika apgrieztas pie montāžas, jo labāk atstāt epizodi, kurā Vālbergs demonstrē saniknota angļu toiterjera seju, jo viņš, lai arī neko netēlo, vismaz izskatās pēc aktiera, atšķirībā no.
Nu tobiš, to cut a long story short, — apmeklējām pie piektās dienas vakara «Max Payne», по одноимённому роману. Говно пиздец страшное, kuru mēģina iebarot kā trash žanra pārstāvi ar paaugstinātu estētisko vērtību, lai gan visiem zināms, ka labs trash ir labs trash, kamēr sūds ir un paliek, atvainojiet manu franču akcentu, sūds. Taču jau pieminētās estētiskās vērtības ir dažviet novērojamas un pat ļoti spēcīgi izteiktas, kā rezultātā rezumē ir — vai nu skatīties kino, vai neskatīties vispār. Jo iekš kino slow-motion, un vispār bilde kopumā — pilnīga delikatese, bet mājās ir labākas lietas, ko darīt.
OK, ja jau papjorlo par pēdējā laikā redzēto, tad īsumā:
«Burn After Reading» — izcili pozitīvs kino pozitīviem sārtvaidžiem, pie kuriem pieskaitu visus Koenu cienītājus. Manuprāt viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā redzētas. Malkovičs ir varens zibenszellis un Pits ir dzimis pajoliņu lomām. (Nesen arī 12 pērkaķus pārskatījām, kā smejies)
«Kozí Příběh» — vietējā ražojuma 3D multene, balstīta uz patiesiem notikumiem Senprāgas leģendām. Autoriem, kā ierasts, nekā svēta. XIV gadsimta modernākās tehnoloģijas un darba drošība, kaza, kas 90% sava ekrāna laika ir totālā šmigā, megapupainā daiļava, kas haltūrē pa naktīm sperot no kapiem un andelējot zārku naglas, šķībacainie tūristi pie Prāgas pulksteņa — viss kā nākas. Skumdina tikai scenārists, kurš bija izlaidis lekciju, kurā stāstīja, ka nepietiek izdomāt labu storiju; tas pēc tam vēl caur epizodēm un dialogiem kaut kā jānogādā līdz skatītājam, lai neliktu tiem dažviet ar piepaceltu uzaci uzdot sev mūžseno jautājumu "WTF?". Bet kopumā labi, melni un smuki.
«Nestyda» — sadzīves komēdija žanra vislabākajās tradīcijās. Bet jūs jau tāpat neskatīsieties.
«Cloverfield» — ļoti, ļoti, negaidīti labs kino žanrā «нам-всем-пиздец-tāpēc-labāk-iesim-uz-ielas-un-nelabi-kliedzot-skriesim-nezināmā-virzienā». Mākslas virziens kā tāds mani pārāk neuzrunā, taču konkrētais kreatīvs atstāja varen pozitīvu iespaidu. Jo īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējā vakarā tika skatīts «War of the Worlds» ar Krūzīšu Tomu galvenā loha lomā.
Un tā kā ir beidzies alus, tad tālāk — pavisam īsi: Kung Fu Panda — tīri jauks un zimpātisks, man patika, Ratatouille — goddamn boring, nesaprotu, par ko haips, House M.D. S5 — да блять atlaidīs no turienes tos alternatīvo etnosu pārstāvjus beidzot?, The Brothers Grimm — ceturto reizi tikpat izcili, kā pirmo. /Vitneila balsī/: Terry Gilliam is a genius. |
|
|