Kā gadījies, kā ne, sēdēju es iekš vienas no pēdējām smēķētāju oāzēm pilsētā. buks, ar ko bija plānots saskandināt kausus, vēl nerādījās, taču piepeši parādījās Doma.

Doma par to, kā izdzīvot smēķētāju iestādei Vispārējā Kara apstākļos.

Tātad: dibinam divas iestādes, kas atrodas viena otrai blakus un, likteņa sakritības dēļ, ir savienotas ar durvīm vai gaiteni, vai pH kā.

Viena no šīm iestādēm ir... Smēķētava. Jā, tieši tā. Smēķētava. Iestāde nenodrošina ēdināšanas pakalpojumus, iestādē netiek tirgoti ne alkoholiski, ne bezalkoholiski dzērieni, iestādē netiek piedāvātas azartspēles... nekādi pakalpojumi. Vispār. (Nu ja neskaita tualetes, mūsu klientu ērtībām.) Tikai uomulīgi galdiņi ar pelnutraukiem, utt. Dzērienus tur lietot, protams, drīkst, neaizliegsi jau, katrs var droši nākt ar savu sulu vai alutiņu — kas nu sirdij tuvāks.

Otra, blakus esošā iestāde ironiskā kārtā ir veikals. Veikals, tiesa, ar ārkārtīgi šauru preču klāstu un nenormālām cenām. Alus pudele — latu, teiksim, utml. Toties tur ir laipnas un smaidīgas pārdevējas, kam nav grūti iegādāto preci aiznest pircējam, kurš, visticamāk, atrodas blakus iestādē — smēķētavā.

Ieejas maksa smēķētavā ir, teiksim, 7 Ls. Pie kam nomaksājot šo summu, apmeklētājs saņem atlaižu kuponu blakus esošajā veikalā, kas ļauj iegādāties 7 alus par 10 santīmiem gabalā. Taču tā nav spiesta lieta — ja apmeklētājs vēlas nākt ar savu dzērienu — aber lūdzu, jo tā tomēr ir tikai un vienīgi Smēķētava.

Nu un, protams, feiskontrole, tiri piri, utt.

Atklāts paliek tikai jautājums: vai arī Smēķētavā ir nepieciešama nesmēķētāju zona?