| Roman |
Dec. 18th, 2007|02:29 am |
Sen sen atpakaļ bija tāda lieta, ka jūsu padevīgais kalps bija varen aizrāvies ar visādām elektronikas štellēm. Lodēja plates, dedzināja ar krietno padomju lodāmuru jaunos, modernos rezistorus, tos kas ar strīpiņu marķējumu, sapņoja par humanoīdu evolūcijas nākamo pakāpi - trīs rokām, jo ar divām nepietiek, lai noturētu mazmazītiņo oranžo tranzistoru, diodi un lodāmuru vienlaicīgi. Ap to laiku mums ar kaimiņu podjezdā dzīvojošo kamrādu radās doma, ka sazvanīties pa telefonu - štrunts par to, ka sarunas bezmaksas - ir pilnīgs antipods glamūram, tāpēc tika pieņemts lēmums ieviest no vecākiem suverēnus sakaru līdzekļus.
Vairākus vakarus mājās smakoja pēc kūstoša alvas un svina maisījuma. Tika pētīti neskaitāmi žurnāla Elektronika, ja šo žurnālu sauca tieši tā, varbūt to sauca Jaunais Elektroniķis, numuri, lai atrastu optimālāko shēmu divvirzienu sakariem, jo beigt katru otro teikumu ar "приём" šķita ne pārāk atbilstoši alternatīvās radiocentrāles sūtībai. Ja mēs būtu zinājuši, ka no kara filmām pārņemtais "приём" var tikt dēvēts arī par zabugorijā lietoto "over" - varbūt tas būtu ietaupījis pāris dienas darba un pāris apdedzinātus pirkstus, jo "over" - tas skanētu buržuāziski, bet tik smalku kino mums tobrīd nerādīja.
Tad lūk. Kartona kārbās no guaša krāsām mēs uztapinājām verķi, kas sastāvēja no pāris KT315 tranziķiem, 3 pāriem austiņu ar metāla membrānu un 0.33mm vadu sakaru kanālu, tas ir kaut kas līdzvērtīgs mūsdienu 802.11b tikai pa vadiem. Un atlika tikai viena problēma - ar šiem vadiem savienot abus mūsu dzīvokļus Ķengaraga 9stāvu namā; es 4. stāvā, komrāds - kaimiņtrepjtelpas (lietošu terminu "blakus podjezda") 9. stāvā.
Risinājums izrādījās vienkāršs. Tā kā tobrīd mums galvās pamatā bija nevis rūdītas ciniķu smadzenes, bet gan kristāldzidrs bērnu urīns, mēs vienkārši uztrausāmies uz tās nolāpītās 9-stāvenes jumta, ignorējot kaķu un baložu līķus, un laidām minētā, ar laku izolētā 0.33 vada spoli brīvā kritienā, kamēr otrs mazgadīgais idiots to ķēra, sēžot uz palodzes.
Par šiem, kāreiz, notikumiem es atcerējos šovakar. Un sapratu, ka esmu kļuvis vecs nūģis ij tizlenis ar pusmūža krīzi un tai pievienoto džentlmeņa fobiju komplektu. Jo iekš Narodni Divadlo sēdēšana labas piecstāvmājas augstumā, pirmajā rindā, pie bordjūras kas knapi sniedzas līdz ceļiem - teikšu jums atklāti - neliek pārāk daudz domāt par Mākslu, bet daudz vairāk - par eksistenciālām problēmām. Tas ir tāpat kā stāvēt pie tikko peronā piebraucoša vilciena un just, ka gravitācija ir nobīdījusies un velk tevi uz sliedēm.
Par spīti neracionālajam strjomam, vilks viņu zina, kas bija uznācis, laikam alus trūkums organismā, jāsecina, ka Bellini "Norma" ir muzikāli visnotaļ glauns opuss; pat man kā ļoti daļējam operas cienītājam, kurš pie tam pusi laika pavadīja domājot par brīvo kritienu no galerijas, skaņas aizķēra dvēseles stīgas. Estētiskais baudījums gūts par vismaz 80%, tiesa gan komplektā ar pārliecību, ka nākamreiz nemēģināšu taupīt un tomēr atļaušos vietas balkonā.
Otrajā rindā.
P.S. Visādi citādi - situācija pilnīgi ārpus kontroles, šīs nedēļas darbu klāsts sasniedz jau mēneša normu, jautājumus "kā iet ar plānveida apgreidu manam webam" uztveru kā veselīgi cinisku ņirgāšanos, piedod Ainār. Klusie, baltie un pārdomu pilnie Ziemsvētki nāk. |
|