| Тупеют на глазах |
Dec. 13th, 2007|01:38 pm |
Nu jomajo.
Satraucies par bitu un baitu plūsmu mana dzīvokļa virzienā, uzzvanīju O2, lai pajautātu, kur tad ir mans rēķins, ko es nelabprāt, bet tomēr gribētu apmaksāt. Mazums, kādas sankcijas piepeši ienāk prātā. Pēc neilgas datu analīzes jūzeris paziņo, ka tā stulbā zoss manu pasta adresi tā arī nav nomainījusi, bulgāriete noteikti, un ja es nebūtu piezvanījis, dokuments tā arī vientuļš klejotu pa rudenīgajām Barrandovas ielām, mēģinot atrast kādu, kas to apmaksās. Labi, ka līdz deadlainam vēl tālu, jo pilsoņi rēķina nevis kalendāro mēnesi, bet gan pieslēgšanas brīdi.
Aizrakstu ČSA mazu, pieticīgu lūgumu pārsūtīt vēlreiz manu bookinga numuru, jo visus uz Rīgu braukšanas datus esmu laimīgi pašvilpis, līdz ar ko ij nezinu, uz rīta vai vakara reisu taisīties. Pēc 3-4 mailiem abos virzienos, supports ir kaut kādā brīdī izdalījies ar nulli un prasa MAN bookinga numuru, lai varētu pieskaitīt trūkstošos Megapunktus savā Megapunktu Megasistēmā.
Šovakar nedēļa riņķī, kopš Česka Sporžitelna man apsolīja nedēļas laikā atsūtīt Slepenās Paroles internetbankai un VISA kartiņai. Vēl gan, jāatzīst, līdz pastkastei nav sanācis nokāpt, bet uz šī fona ir aizdomas, ka tur būs patīkams tukšums.
Tāda sajūta, ka vieni lohi senajā Svētās Impērijas galvaspilsētā, lai gan ja tas tā ir, tad tas ir labi — lohi ir pateicīga augsne uzriktēt kādu объебалово.
Bet drīzāk jau es vienkāršī kašķīgs esmu jau no paša rīta.
Bet aiz loga — kalni. |
|