| Extraction Point |
Oct. 29th, 2007|12:47 am |
Vispār, jāteic, ja pirms mēneša likās, ka "kaut kad jau pārcelsies, viss cool, viss OK", tad tagad ir iestājies pilnīgs, augstvērtīgs strjoms.
Strjoms par transporta kubatūru, teiksim. Skaidrs, pilnīgi viennozīmīgi, ka pekeļu nav tik daudz, lai aizpildītu vairāk, kā 2/3 no busa kopējā speisa. Bet stress neatlaiž, ir sajūta, ka "jau-nu-mazums".
Stress par finansēm. Pieredze rāda, ka pacientiem nekad nav pieticis drosmes samaksāt visu un laikā. Aber pacelt, viena mēneša ietvaros, kāzas, 3 mēnešu īres maksu, benzīnu 2.5K kilometriem un rebes šoferim + 3 naktis viesnīcā un pārtiku — это вам не это, kā korekti mēdz piezīmēt ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) cloned_pt.
Bet tas viss ir štrunts. Tā ir tēma, par ko pastresot pirms miega. Pats trakākais ir tas, ka pilnvērtīga atpūta nav baudīta jau pāris nedēļas. Kaudze ar darbiem, ko pacienti sagruzījuši, pieļaujot iespēju, ka nekad vairs mani neredzēs un nedzirdēs. Ik dienas viens — divi pilsoņi, ko obligāti jāsatiek; labi vēl, ja savējie, ar ko var alu nesteidzīgi pasūkt*, sapīpāt un laiski paļurkšķēt, trakāk, ja tie ir radi, ar ko jāuzvedas kārtīgi, матом крыть nav ieteicams, spēcinātos dzērienus un papirosus normas robežās jālieto. No komunikācijas pārpilnības galva sāp, atzīšos, pie kam ir skaidrs, ka pilnvērtīga atpūta spīd, ātrākais, (aiz)nākamajā weekendā.
*Vispārējā strēma ietvaros, esmu kļuvis par augstvērtīgāku alkoholiķi un aizvien lielākā kvantumā patērēju 40+ grādīgos spirdzinošos dzērienus.
Pozitīvais tajā visā? Ir, arī tas ir. Nav ne mirkļa, kad padomāt par to, kā, kāpēc un kādā veidā dzīvos tālāk. Visas domas koncentrējas ap procesu.
Skērī, bļaķ. Es jūtos noguris.
Cita starpā — šis attiecas uz visiem, kas uzskata, ka uz viņiem tas varētu attiekties. Labprāt satiktu, saskandinātu... Kamēr vēl. |
|