| Likstas ar atslēgām: pt2 |
Mar. 26th, 2007|05:42 pm |
Kā jau te pirms pāris dienām noskaidroju, modernās atslēgas — это вам не хуй собачий.
Te nu tagad varu izstāstīt beidzot, no pirmajām rokām, kā tādi prikoli norisinās.
Pirmo stāsta daļu, tātad, jūs jau zināt.
Turpinājumā, kā var manīt iepriekšējā bazara komentāros, tika noskaidrots, ka sekjuritī ir vēl sekjūrāks kā varēja domāt un slēdzene ir izmelojama tikai, ja tajā ir atslēga un šī atslēga ir par kādiem padsmit grādiem pagriezta konkrētā virzienā ("lufte" viegli sajūtama, stresa, itkā, nav). Līdz ar ko jau tajā pat vakarā es vieglprātīgi iegrūdu durvju iekšpusē otru kopiju un... secināju, ka arī tā ir iesprūdusi un neko nadzīgi negriežas. Pat varētu norādīt — negriežas vispār. Taču, kā izrādās, šie pāris grādi ir pieteikami, lai slēdzene sāktu jautri slīdēt turp / atpakaļ pa durvīm un signalizēt, ka nupat tik šo varētu, teorētiski, vilkt laukā.
Teorētiski.
Ģeniāla ideja. Ģeniāla komplektā ar apstākli, ka tā nolāpītā serde velkas laukā tikai vienā virzienā. Un visām sevi cienošām atslēgām galviņa ir krietni platāka, kā atslēgas caurums.
Kādu brīdi atļāvos pabaidīties, apsvērt rezerves variantus, pateoretizēt, taču beigu beigās saņēmu dūšu vienā rokā, štellatslēgu otrā un pēc ilgām mocībām (tā arī nesapratu, ibo mana atslēga nolūza ar jautru, sulīgu knakšķi pie viegla piespiediena) tikpat brutāli nolauzu arī otru.
Viss. Svētki. Slēdzene laimīgi kabatā un var stūrēt iegādāt ko līdzīgu, lai pēc tam varētu publiski lamāties par slēdzeņu ievietošanu. Paldies visiem, kas palīdzēja ar komentāriem un morālu atbalstu. Jutīšos atkal nodrošinātāks pret potenciāliem dažāda veida bruteforce attack gadījumiem, jo īpaši tagad, kad zinu, kā šitā поебень ir konstruēta. |
|