| I ain't no passenger |
Dec. 6th, 2006|12:22 am |
Kā nu gadījies kā ne, bet ierasto ikvakara iemalkošanas tradīciju piepeši pārtrauca vecais perdelis Igijs, tas kurš Pops, ko dzīves skarbie vēji bija atpūtuši līdz tālajai latvju zemei.
Pasākums noteikti paliks atmiņā. Pirmkārt jau ar to, ka, cerams, izbeigsies ņerkstēšana par Ķīpsalas halli, kas galīgi nav piemērota koncertiem dēļ akustikas, utt. Šis vakars bija spilgts pierādījums tam, ka arī Arēnā, ja labi pacenšas, var uzrīkot vissliktāk apskaņoto koncertu, kādu man ir gadījies dzirdēt; tur pat Prodigy nupat šķiet skaidras un dzidras skaņas etalons. Kad pirms nedēļas klātienē Keivu klausīju, es atrados pāris soļus no galvenajiem skaļruņiem. Bungādiņas nesāpēja, galvā nedunēja, taču, atšķirībā no, visu dzirdēju skaidri un perfekti. Atšķirībā no.
Taču ne jau ar to pasākums vērā ņemams bija. Par spīti sajūtai, ka "ekkk, būtu tas viss noticis pirms ~padsmit gadiem", skaņai, utt. — emocijas pozitīvas, jo prieks redzēt, kā šitentāds vecs kraķis izpildās. Ka ir pasācienā ij prieks, ij emocijas, ij asinis kūsā, pie kam ne jau katru dienu dzīvu muzāriņa leģendu tepat netālu skatīsi. Tāpēc nenožēloju nevienu no nedaudzajām minūtēm, ko šis koncerts vilkās: gan стариной тряхнуть sanāca, gan atmosfēru izbaudīt, ta kaut pīpētavā, pārkāpjot principiem un divas mazgadīgas drostaliņas ar papirosiem cienājot.
Vārdsakot — pozitīvi. Neviena no samaksātajiem latiem vērts, bet jel! — lai ko tādu no veca panka prasītu. Gerai, ļoti gerai.
Ak jā, nedabūjušajiem — Iggy Pop: China Girl. Prasījās, lai gan neiederētos. |
|