| ...and the mercy seat is burning |
Nov. 21st, 2006|01:57 am |
Ē, klau, a drīkst man mazliet patēlot aptrakojušos tīni? A? Jo kā tāds es šobrīd jūtos.
Gan jau, ka ir jūzeri, kam tas neko neizteiks, bet vēl pirms pāris stundām es stāvēju až 10 metrus no Nika fucken Keiva! Kurš manā acu priekšā бацал «Red Right Hand» klavierēm un basģitārai, knapi atpazīstamu «Henry Lee» (ja kādam ir pieejams ieraksts ar šo versiju — esiet tik mīļi), lēnu un rātnu «Mercy Seat». Jeptit, tas bija Rīgā, tas bija manā, fucken, acu priekšā!
Protams, ka cilvēki oponēs, kādam šķitīs, ka tā nav taisnība, bet ibio — pirms pāris stundām beidzās, manuprāt, viens no visaugstvērtīgākajiem Dievzemītē redzētajiem koncertiem. Jo...
Skaņa – no tiesas nezinu, es dzirdēju to, ko var dzirdēt stāvot 2 soļu attālumā no astoņām kastītēm ar JBL logo;
Šovs – а кого ебёт;
Saturs – jā, nu ko padarīs, ka tautai mīļākas ir gaudulīgas balādes, kas abos P.S. uznācienos tika mocītas visiem par prieku?
BET – da kāda starpība, ko? Keivs, dzīvajā, pie klavierēm un mikrofona. Tā dzīvē NEgadās!
Anyway, man domāt, ka pasākums bija izdevies pēc visiem 185%; vecais perdelis kurināja tā, ka maz neliekas, un man, kā labas mūzikas manjakam, ir jāizstrīpo viens ķeksis no trim — paliek tikai Bovijs un Geibriels, ko skatīt dzīvajā, ij tad arī miers un alles. Tas bija goddam neticami. Mhm!
P.S. Tjaks, te laikam prasās kāds mūziciņš, ne? Vei čāpoju es uz Arēnas pusi un jēPods centīgi atskaņoja nez kādēļ sen aizmirsto, bet tāpēc ne mazāk augstvērtīgo skaņdarbu, pie kā es хуел vēl nepilnvērtīgs tikko-pilngadīgs būdams, bet хуею vēl tagad. Ij tak nospēlēja. Bija, bija! Bija arī «Tupelo».
OK, pārstāju uzvesties, kā aptracis tīnis. Te tikai izteikšu līdzjūtību tiem, kas nebija, un viss. Aga! |
|