Es domāju, kas notiktu, ja es tā pēkšņi nomirtu.Piemeram, pēc kāda skandāla ar Tevi, kad es dusmās dotos mājās, mani ar brutālu spēku notriektu mašīna.
Es prātoju, vau Tu justos vainīgs? Vai Tu nožēlotu, ka man pateici to slaveno šķiršanās frāzi, un vai Tu atcerētos sīkas nianses, ko pavadīji ar mani.Vai arī Tu par mani raudātu un kliegtu skaļi frāzes, ko man nekad neesi teicis. Es ceru, ka Tevi viņa bendē ar kliedzošām frāzēm, es ceru, ka Tu dēļ tām raudi un es ceru, ka Tu tajā visā smoki un esi nelaimīgs. Jo es gribu justies laimīga.Kā jau Mēs visi. bet zini, es labprātāk Tev novēlētu tikai to labāko, ko es, es Tev esmu izteikusi skaļi, bet mans aizvainojums tika sadusmots, un tas tagad nīst. Par to es paceļu viskija glāzi. Rūgu un reibinošu.

Tramvaja durvis atveras,lietus līst. Laiks apstājas. Un es to visu vēroju no malas.Sava veida šarms tur bija.

Es sapratu, ka nevienu neesmu mīlējusi.Un tad manai sirdij pēc šīs apjausmas. sirdspuksti kļuva smagi ātri.

Un tu šonakt ienāci. Es šonakt neapzināti apzinoties sildīju savu sirdi ar rokām un mīļumu. Es tēlošu, ka es esmu akla un došos prom, un saldēšu savu sirdi aiz trejdeviņiem kalniem.Tu gan neesi viskijs,Tu esi ūdens, kas veldzē manas slāpes pēc viskija. Bet Tev jau ir tas rozā džina kokteilis. Ūdens ar viskiju... mazliet par šerpu. Bet bija tik viegli.Bet likums.Es likumus ievēroju.

Darbs, jāiet uz darbu.bet labāk būtu palikt mājās un iegūt sāpošo galvu. tas būtu labs attaisnojums.

Es sapratu.Es klusēšu.Mazliet skumji.Laikam Tev patiešām tas viss bija =0.Zini kāpēc skumji?Jo mana vienādība nebija nulles vērtībā. Tas bija >0. Jā. Piedod, ka es spēju tagad raudāt.piedod, ka man ir jāraud, un piedod, ka es to visu tagad stāstu sava datora monitoram, ne Tev. varbūt Tev.
90% ir Tu,Tu,Tu...
Kad būs 90% viņš,viņš,viņs?
Viskijs pil pār mākoņa malām. Viskijs ir rūgts, Viskijs ir labs. Viskijs ir bende.Tu esi bende manai sirdij.Viskijs to visu tikai pastiprina.Viskijs ir tavs labākais palīgs, kādu es savu mūzu esmu satikusi.Es ceru, ka Tu viskiju mīli tikpat stipri, cik es.Es ceru, ka Tu iemācīsies nemelot, es ceru, ka Tu iemācīsies ar savām acīm raudzīties atkal manās acīs, kaut uz sekundi, bet ar cieņu. savādāk man metas nelabi, kad tās zaglīgi zogas pa sienām un apkārt man.Taisni!Manas acis ir tieši pretī tavām!Es vēljoprojām zinu tavu balsi, bet es nezinu, vai Tu zini manu, un es nezinu cik daudz Tu man stāstīji patiesību, lūk tas ir vispatiesākais.Un es zinu, ka Tu atkal klusēsi.Klusē. Tas Tev lieliski izdodas.Es skaļi klusēšu.
Rūgtais dzīves viskijs, lūk, kas Tu esi!

Spriedums tika parakstīts. Tu nomiri. Un es sapratu, ka es gribu iemīlēties. Skriet kā bezrūpīgs skuķis ar plandošiem veinveidīgiem un skumjiem svārkiem. Bet tas nekas, ka tie svārki būtu vientuļi. Es taču mīlētu, es taču nejustos vientuļi.Jo es tajā vienveidībā es saskatītus tādus vārdus kā ES TEVI MĪLU.Jā.Jūtas.Jūtas mūsdienās mirst.Modernizējot savu dzīvi arī mīlestība tika pārmodernizēta. Tagad jau vien mēs esam skrienoši homo-sapienu bari, kas vēlas iegūt to baudu uz pāris minūtēm. Bauda ir skaista. Bet emocijas arī ir bauda. Jā, pievērsieties vārdam- emocijas. Cik tas skaisti skan. Gluži kā tie svārki ar to vienkāršo uzrakstu. Tad bauda būs jūsu rokās.

Un tad Tu man teici:"Tu esi skaista"
Dārgais, vai vieglāk Tev nebija pateikt:"Kļūsti par ielas meitu?"