Es gribu mainīties. Ļoti. Man vajag mainīties. Ļoti. Tam man tagad vajag tikai spēku un izturību, jo zinu, ka būs neskaitāmi daudz kritieni, nobrāzti, sadragāti ceļgali. Un es zinu, ka pēc katra kritiena, man vajadzēs spēkus, lai celtos augšā. Jo es gribu būt labāks cilvēks priekš sevis un citiem.

Viss ir labi.

Fakinā vientulība.

Kopumā man tajās sirdslietās it nemaz neiet. Esmu pieņēmusi ideju, ka ne visiem cilvēkiem ar to var veikties, un vienmēr ir kāds, kuram uz šīs pasaules tomēr jāpaliek vientuļām, pat ja Tavi vecāki ir izcils kopā esamības modelis. Kopā būšanas iespējas, nav pārmantojamas un Tu ar to, diemžēl, nepiedzimsti. Tad nu es pēdējās dienas, cenšos aprast ar ideju, ka tas nav priekš manis, un mācos atkal aprast ar ideju, ka dzīvošu viena, lai gan... Nekad neesmu līdz šim dzīvojusi ar kādu. Bet šeit jau nu vairāk ir ideja, ka jāiemācās neilgoties, lai kāds tomēr būtu sev labāk blakus.

Bet tomēr galu galā pati nejēdzīgākā sajūta ir, nevis salauzta sirds, kaut kas nepiepildīts un neizdarīts līdz galam. Bet tas moments, kad tu jūti ar visu ķermeni, ka atmīlies no cilvēka, kas Tev ilgu laiku bija tik svarīgs. Tādā momentā apziņā iezogas sapratne par to, cik patiesībā Tu ļoti esi viens.

Vienmēr būs kāda dziesma pie kuras paraudāt.
Vienmēr būs kāda filma pie kuras paraudāt.
Vienmēr būs kāda grāmata par kuru paraudāt.
Vienmēr būs kāds cilvēks par kuru paraudāt.
Vienmēr būs kāda skaudra bērnības atmiņa par kuru paraudāt.
Vienmēr.

Tā. Skaisti aplauzos. Bet. Es jau nojautu, ka būs tāds iznākums. Labāk ātrāk nekā vēlāk.

Un es tikai riņķoju ap savu datoru kā bite uz medu. Riņķoju,riņķoju un iekšā viss dūdo un žūžo. Kā internets tomēr spēj atvērt mūsu mazo emociju pasauli un nosist patīkami stundas. Runāt ar cilvēkiem, kuriem vēlies runāt un atšūt tos, kas tracina ar aizbildinājumu, ka nudien nav laika. Visi šeit slēpjās un smaida.

Šoreiz es gribētu, lai viss notiktu tā skaisti un nepiespiesti.Šoreiz tas nav nekas vecs un jau zināms.

Esmu mazs,mazs ritenītis, kuram patīk virpuļot pa riņķi un riņki. Manas domas ritinās prom un, kad jau škiet, ka viss aizmirst, tās veikli atrod savas mājas,jo kā Ansītis un Grietiņa tās izsvieda savus mazos domu akmentiņus uz ceļa un to iezīmēja. Manas domas ir mazie Sprīdīši, kas dodas tālumā prom meklēt zemi laimīgo, bet izrādās... uz mājām. Tikai mājas, par šo necerēto atkalredzēšanos, nav diez ko laimīgas. Un tā jau kādus 3 (4?) gadus.

Un man likās, ka lielie plūdi aizskalos pie viena manu lielo apjukumu. FIGU.

Man patīk pārsālīti ēdieni. Tas nozīmē, ka cilvēki ir iemīlējušies.

Ziema,pirmais sniegs,auksti logi.Un es sēžu istabā kā appelējis galds, kuru neviens vairs neizmanto.Apkārt laimīgi cilvēki,jauni sākumi,sirdi plosoša mūzika un uzupurēšanās.Es esmu mainījusies un daudzi cilvēki aizstumti prom.Man par to nav žēl, tā tam bija jānotiek, lai netiktu sāpināti citi, bet man nepatīk noskatīties, kā citi dzīvo to izvēli, kuru es nezvēlējos.Jo tas ir smagi.
Visiem cilvēkiem šogad vajadzētu baltus un klusus ziemassvētkus ar mandarīniem,piparkūkām un karstvīnu, kas liktu aukstajiem logiem palikt siltiem.

Es gribētu kādu laiciņu padzīvot viena kāda mājiņā meža vidū. Tad es varētu dziedāt un dziedāt un dziedāt.

Manuprāt, ka es atrodos un daru to, ko es negribu un kas tomēr man ne visai patīk.Tagad vajadzētu sekot tādam padomam, kā- dari to, kas Tev patīk, bet tad mana pretatbilde uz šo ir, ka es vēljoprojām nezinu ,ko es gribu darīt un kas mani piesaista.Es stāvu uz vietas un ilgojos sevi redzēt kaut kur.

Es esmu šeit. Es tagad esmu.Un šī ir mana dzīve.Šis ir mirklis.Un dzīve sastāv no mirkļiem.Tagad rakstot un apsverot ko es gribu un ko es negirbu tikai tagad saprotu, ka viss jādara man pašai.Es esmu es, un man ir jāturas uz saviem pirkstu galiem, kad pirksti gali būs nostiprināti, vārēšu paļauties uz sevi vairāk un varbūt jau sākt izmantot visu savu kāju svaru, līdz es varēšu paļauties uz visu savu ķermeni.Es zinu ka es to varēšu.

Gribas ļoti koncentrēties uz lietām. Uz mācībām,pašizglītošanos. Bet es pēdējās dienas nevaru.Tāda sajūta, ka smadzenes ir pārkrāsotas un tā liekā krāsa ir aizsporstojusi visas manas nepieciešamās smadzeņkrokas.Vienīgais, ko es pēdejās dienaas varu darīt ir būt emocionālai, ko man pašlaik nafig nevajag.Es varu tikai aizskatīties un galva domāt-awww cik skaist skats pa loku, ļoti skaisti. Nu nē man vajag koncetrēties uz lietām.LIETĀM.

Mani vecāki liek man justies useless. Un liek man justies vainīgai par to, ka es vēl nezinu, kas man dzīvē patīk un ko es ar to vēlos darīt.Tāda sajūta, ka man nedrīgst būt sapņi.

Mēs esam meitenes - mums patīk skriet sienā, bet ar laiku mēs apjēdzam, ka vieglāk ir pagriezties uz citu pusi un tad siena pati skrien pakaļ.

Dažreiz kādas ilgstošas simpātijas ir jāatstāj aiz muguras. Ja nu es tiktu pie tā, ko esmu vēlējusies 3 gadu garumā. Ja nu man nāktos vilties tajā, ko es esmu vēlējusies? Tad labāk vienkārši atstāt to visu aiz muguras, palaist vējā un saglabāt savā atmiņā tādu, kadu es savā prātā esmu vizualizējusi un perfekcionizējusi. Tas tā.
LAI BŪTU SKAISTĀK.